Virsrakstā ir piektdien pēc pulksten desmitiem vakarā “Tējas istabā” Imanta Kulinska sacītais, ka gan viņam, gan pārējiem dziesminiekiem jau pēc uzstāšanās beigām jautāju, kādēļ viņi dzied. I. Kulinskis ir šogad otro reizi notikušā Latvijas Dziesminieku saieta režisors un kopā ar Janu Egli, Austru Pumpuri un viņas dziedošajiem bērniem, Haraldu Sīmani, Andri Černovu, Inesi Sērdieni un citiem ciemojās “Tējas istabā”, lai atcerētos Jaunpiebalgas “Lielkrūzēs” piedzīvoto un, protams, lai dziedātu.
Jau piecpadsmit minūtes pirms noteiktā sākuma laika telpā bija aizņemta vismaz trešdaļa sēdvietu, bet cilvēki turpināja nākt. Viņi labi zināja, ka šis nebūs vienkārši koncerts, kurā jāsēž un jāklausās, bet gan iespēja arī pašiem dziedāt līdzi. Sākums mazliet aizkavējās, jo daži dziesminieki vēl bija ceļā no Liepājas Bērnu nama, kur bija ciemojušies.
Dzejniece Jana Egle sāka vakaru, aicinot priekšā iznākt par Liepājas dziesminieku ciltsmāti dēvēto Austru Pumpuri. Viņa sacīja, ka vai tad galu galā nav vienalga kā visus sauc – “par bardiem vai nebardiem, bet galvenais, lai būtu vārdi un melodija, kuru dziedāt”. Vajadzēja sākties pirmajai kopīgajai dziesmai, bet viens no Austras aicinātajiem dziesminiekiem iecirtās un negribēja iet priekšā dziedāt. Tad iecirtās Austra un aizgāja uz savu vietu. Bet bez dziedāšanas jau vakars nepalika!
Austrasbērni, spēlējot ģitāras, sāka Imanta Kalniņa dziesmu ar Imanta Ziedoņa vārdiem “Visskaistākām ogām pasaulē pilni šoruden pīlādžu zari, visskaistākās ogas pasaulē apēd vārnas un strazdu bari.” Šo dziesmu nebiju dzirdējusi un dziedājusi ļoti ilgi. Pat grūti atcerēties, cik ilgi. Varbūt pēdējo reizi tas bija tolaik, kad vēl mācījos vidusskolā un kopā ar draugiem gājām uz Liepājas teātra Mazo zāli, uz Austras Pumpures koncertiem. Īsta mistika: no kurienes atmiņā uzpeld tik ilgi nedzirdētie vārdi? Bet tie ir manī, un atliek tikai dziedāt! Dziedāja arī daudzi sanākušie, un siltā puskrēslā grimstošā telpa piepildījās ar to enerģiju, kuru spēj radīt tikai spēlēto ģitāru skaņas un pašu dziedāšana. Bez mazākās vēlmes kādam kaut ko pierādīt un izcelties. Laikam tas ir arī viens no šādi spēlētās un dziedātās mūzikas fenomeniem. Bet vārdi un mūzika ir tik spēcīgi un nevienaldzīgi, mīlēt, domāt un iesaistīties liekoši, ka, gribi negribi (būs jāizmanto tik nolietotais salīdzinājums!), tirpiņas skrēja pār kauliem!
Tad nāca Maija Kalniņa. Viņasprāt, mums, latviešiem, nemaz nav, ko braukt uz Tibetu, lai īstenotu svētceļojumu pie sevis paša. Vajag tikai klausīties dziesminiekus un arī pašiem dziedāt. Maija izpildīja Jura Vilcāna dziesmu “Celies, pirmais stāvs!”, kas kļuvusi par Latvijas Dziesminieku saieta himnu. Un, dziesmai skanot, atkal piedzīvoju to dīvaino sajūtu, ka vārdi jau ir manī, atliek tikai dziedāt… Labākais, ka neviens no atnākušajiem uz līdzi dziedāšanu nebija mudināms. Kuri gribēja, tie to arī darīja.
Pieteica Haraldu Sīmani. Melna ģitāra, sirma bārda, panēsāti džinsi un balss tāda, kas uz galda degošās sveces liesmu pārvērš dzirksteļojošā ugunskurā. Viņa izpildījumā tikai divas dziesmas. Un pietika. Tiešām pietika! Pilnā traukā vairs neko neieliesi.
Andris Černovs sevi nosauca nevis par dziesminieku, bet pensionētu rokmūziķi un sāka savu uzstāšanos. Tālāk jau laikam visu izklāstīt sīki un smalki nebūtu prātīgi. Ģitāras skanēja, dziedāšana turpinājās. “Kamēr nebiju šurp atnākusi, nemaz nevarēju iedomāties, cik ļoti man ir pietrūcis un cik ļoti esmu ilgojusies pēc šāda vakara!” sacīja viena no klausītājām. Nobeigumā tēja no “Tējas istabas” sarkanrožu krūzēm. Pietika visiem.
Raksta autors: Daiga Lutere
Avots: laikraksts “Kurzemes Vārds”
Datums: 2011. gada 31. oktobris