Dziesminieces Austras Pumpures (1928. – 2017.) skolnieki jeb Austrasbērni kā kultūras fenomens, protams, visciešāk saistīti tieši ar pašu Austru un viņas dziedātajām Imanta Kalniņa dziesmu un tautasdziesmu programmām, kas jau kopš 1975. gada ir kā krāšņa un pārdroša, absolūti suverēna un ļoti dzīva kultūras saliņa pārējo vadošo un marginālo vēju un straumju vidū.
Lielākā daļa no Austrasbērniem daudzu gadu garumā dziedājuši uz skatuves kopā ar Austru, bet pati Austriņa gana dāsni šo titulu dāļāja arī katram, kuru viņas plašā sirds bija sajutusi kā savējo – gan dažam dzejniekam, gan dažam organizatoram vai žurnālistam, bet jo īpaši dziesminiekiem, kuriem viņa allaž deva iespēju savos Austrasdienu koncertos nodziedāt vienu savu un vienu Imanta Kalniņa dziesmu, tā radīdama ap sevi īstenu bardu skudrupūzni, kuru neviens vairs nespēj ne izskaitīt, ne apzināt, tomēr ar ciešām saitēm vienoti joprojām sajūtas visi, kurus vien Austriņa jelkad uzaicinājusi uz skatuves un nosaukusi par Austrasbērnu vai arī kurš jebkad savus pirmos ģitāras akordus un dziesmas mācījies tieši no Austras.
Austra pati sevi dēvēja par Austrasbērnu numur viens, un pārējos numurus neviens nekad nav pat mēģinājis dāļāt: “Te mēs visi it vienādi esam,/ vai vēl citur tā būs kaut kur?” – šie vārdi kā tāda vienojoša devīze izskan Imanta Kalniņa dziesmā ar Māra Čaklā vārdiem, un liekas, šie daudzo kopīgi izdziedāto dziesmu vārdi darbojas kā slepenas paroles, kas mūs pārkodē dzīvei citādā, daudz atvērtākā, gaišākā un jēgpilnākā pasaulē, kurā siltums un mīļums ir vienlīdz pilntiesīga tās daļa kā skumjas, ilgas, dzidra atvērtība, plosoši jautājumi, līksma paļāvība un apbrīnas vērta drosme.
Dziesma jau vispār un vienmēr izskan kā ticības apliecinājums, jo īpaši, ja kāda cilvēku grupa to gadu gadiem dzied kopā atkal un atkal, un atkal. Un tā nu, mēģinot notvert nenotveramo jeb atrast atbildi uz jautājumu, kas visus šos tik dažādo paaudžu un dažādo dzīvesstāstu cilvēkus vieno pat tagad, kad pati Austriņa vairs nav mūsu vidū, atkal jau ieskanas ausīs vārdi no Imanta Kalniņa dziesmām – “Tā ir brīvība, kas dārgāka par sauli,/ tās ir ilgas, kas no sprostiem ārā sauc..” (M.Līcīte-Migla), jo “Saitēm tu simt simtām/ saistīts ar simt simtiem..” (I.Auziņš), un dziļi atmiņā ierakstītā Austras balss ikvienu no mums joprojām aicina: “Noausim kājas, atpīsim sirdis,/ dienu, nedienu pakārsim kokā,/ aiziesim miglā paganīties,/ aiziesim Dieviņa rokā..” (K.Skujenieks), bet Imanta Kalniņa melodiju sudraba treļļi māca to vieglumu un dziļumu paņemt līdzi arī katram savā dzīvē.
Lieliski, ka vienmēr atrodas kāds, kas cenšas šo plašo savējo pulku sasaukt kopā un noganīt – vislabāk to, protams, mācēja pati Austra, turklāt tieši ar to, ka viņa pati savus Austrasbērnus tik ļoti mīlēja, raizējās par viņu gaitām, priecājās par viņu klātbūtni un, pats galvenais – no sirds ticēja katram no viņiem, viņu katra ceļam un radošai brīvībai. Un ir labi, ka Austrai šajā savējo sasaukšanas darbā tik daudz palīdzēja Liepājas teātris, Tija Auziņa, Arnis Miltiņš, Kristīne Sudmale-Locika, Andris Bergmanis (1945. – 2009.), Zigmārs Kristsons (1965. – 2009.), Ziedonis Stutiņš, Ēriks Pozemkovskis, Signe Sniedze, Inese Muižniece un daudzi citi, jo bez sastapšanās un kopīgi izdziedātā jau pazustu būtiska daļa no Austras vēstījuma.
Dažam no Austrasbērniem jau pašam mati sniegbalti, dažs vēl tikko kā no vidusskolas sola. No senākajiem Austrasbērniem nākuši tādi visai tautai nozīmīgi kultūras ļaudis kā Ieva Akuratere, Māris Putniņš, Juris Bartkevičs, Indra Briķe, Juris Hiršs, Jānis Vītols, Anta Eņģele, Zane Šmite, Prievīšu Andris, Silvija Silava, Uldis Ozols, bet citi atkal izvēlējušies šo siltumu dāsni dāļāt šaurākā lokā savā pagastā, draudzē, valstī vai ciemā, vai arī, turpinot Austras tiešo darbu, mācīt dziesmas tālāk tiem, kas tagad ir bērni vai grib tādi justies. Vienlīdz iederīgas šādās sanākšanās vienmēr bijušas gan Imanta Kalniņa, gan pašu Austrasbērnu radītās dziesmas, kas cita pēc citas uzplaukst kā krāšņas puķes un dodas tautās, gan arī tautasdziesmas, kas vienmēr bijusi neatņemama Austras dzīves daļa.
Un šī ir laba un visu labo atraisoša pasaule, ko Austra ap sevi ir radījusi – nesaskaņas vai pārpratumi te palēnām paši izčūkst kā pērnais sniegs saulē, jo ir taču kas daudz svarīgāks, ko darīt, ir dziesmas, kas dara laimīgus mūs pašus un citus, un jo īpaši brīžos, kad ārpasaules skarbums atkal kādu no mums caursit un ievaino, ir tik labi, ja kāds savējais atgādina: “Atstāj savas iekarotās zemes,/ aizej prom no saviem ienaidniekiem..” (V.Kalniņš), jo tas viss tāpat pāries un beigsies, un varēs atkal kopīgi padziedāt, “Jo man sirds ir kā no smalka zīda,/ ne tā saburzās, ne asi lūst” (A.Čaks).
Raksta autore: Agita Draguna