Cilvēks, kurš mācīja Mīlestību. Harizmātiska personība. Sieviete. Dziesminieku ciltsmāte – Latvijas dziesminieku kustības iedvesmotāja. Neatkārtojama ImKas dziesmu izpildītāja. Austrasbērns Nr.1. Draugs. Domubiedrs. Garīgā mamma. Lustīga dzīves baudītāja. Aizrautīga ceļotāja. Atštauka. Dziesminiece. Māsa. Mīļotā sieva. Sirds cilvēks. Austra.
Katrs cilvēks nāk uz zemes, lai pildītu tikai viņam uzticēto lomu un uzdevumus. Austra Pumpure tos krāšņi piepildīja, ejot savu sirds ceļu. Viņai dotie uzdevumi viegli risinājās cits pēc cita. Nemitīgi uzdodot sev nerimtīgo jautājumu, “kā to dzīvi vajag dzīvot?”, viņa ar interesi un aizrautību piepildīja savu būšanu pasaulē. Viņa smēla pasauli pilnām saujām un deva pasaulei atpakaļ divkārt daudz. Viņa deva sevi līdzcilvēkiem, publikai, dziesmai, Latvijai, idejai. Ziedoja un piepildījās. Dziedāja un bagātinājās. Viņa ziedēja. Un dziedināja.
Austra Pumpure dzimusi 1928. gadā 26. novembrī Rucavas pusē, Liepienas ciemā. Bērnība vairāk aizritējusi Kalnišķos – skaistā vietā starp jūru un mežu, kur dzīvojusi mājās ar nosaukumu „Ūdeņi”. Mīlestību uz mūziku Austra mantojusi no vecākiem, vecvecākiem un cilvēkiem, kuri jaunībā bijuši viņai līdzās. Austras tēvs Miķelis Pumpurs bijis Nīcas un Bārtas pūtēju orķestra diriģents, bet vecaistēvs Toms Grauduže bijis koklētājs, pie kura bieži pulcējušies apkārtējie ciema ļaudis. Dziesminiece mēdza teikt, ka viņas rados dziedājuši visi. Viņa tā iemācījusies daudzas Nīcas, Bārtas un Rucavas pusē dziedātās tautasdziesmas un ziņģes. Pēc Nīcas pamatskolas beigšanas Austra turpināja mācības Liepājas mūzikas skolā. Jānim Dreimanim veltītajā 2000. gada izdevumā “Brīvmākslinieks Jānis Dreimanis: Atmiņas. Attēli. Notis”, kas atrodams Austras personīgajā arhīvā, lasāms dziesminieces citāts:
Par Jāni Dreimani Austra vienmēr runāja ar lielu mīlestību un smaidu, viņš bijis zināma autoritāte, no kuras viņa pārņēmusi gan dzīves, gan mūzikas gudrību:
1955. gadā režisors Nikolajs Mūrnieks pieņēma Austru darbā par mūzikas konsultanti – koncertmeistari Liepājas teātrī. Un tā lielāko daļu sava mūža viņa strādāja Liepājas teātrī, spēlējot mūziku teātra izrādēm „Princis un ubaga zēns”, „Trīs musketieri”, „Brēmenes muzikanti”, „Laimes Lācis”, „Mīla, džezs un velns” un daudzām citām. Pirmais, kas Austru, kā pati izsakās, „izgrūda” uz skatuves, bija režisors Oļģerts Kroders. Līdz tam viņa pati bija muzicējusi tikai saviem draugiem, kuri pulcējās Grobiņā, aktrises Terēzes Dāvis mājās. Kādā no šīm tikšanās reizēm Grobiņā Austra sākusi dziedāt tolaik vēl citiem nepazīstamās Imanta Kalniņa dziesmas, kuras pats autors viņai bija iedevis, bet citur nepopularizējis. Viņa šīs dziesmas pati bija iemācījusies un pirmoreiz atskaņoja draugiem. Tā bija pirmā dziesminieces uzdrīkstēšanās – pašai dziedāt draugu pulciņā. Pirmais lielais koncerts notika 1975. gadā Rīgā, Mākslas darbinieku namā, pēc tam Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā. J.Birzkops 1975. gadā laikrakstā “Literatūra un Māksla” raksta:
Ar Liepājas teātra un draugu atbalstu tapa vairākas dziesmu programmas: „Pilsētā, kurā piedzimst vējš”, „Sveces dziesma”, „Šeit mēs visi it vienādi esam” un „Brīvības dziesma”. 1988. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” Andris Bergmanis raksta:
Ar lielu sajūsmu Austra atcerējās šīs koncerttūres cauri visai Latvijai un koncertzāles, kuras brīžiem pat bez reklāmas bija cilvēku pilnas. Viņas repertuārā, kā pati apgalvoja, bija apmēram 150 Imanta Kalniņa dziesmu, taču vienā vakarā bija iespējams izdziedāt tikai kādas trīsdesmit. Tām klausītāji vienmēr bijuši kuplā skaitā gan Liepājā, gan Rīgā, gan citviet Latvijā un arī ārzemēs. Austra dziedāja gan tādas Imanta Kalniņa dziesmas, ko komponists bija veltījis tieši viņai, gan, protams, arī no Liepājas teātra izrādēm, piemetinot, ka dziesmām katrai ir savs mūžs un ārpus iestudējumiem tām var rasties arī pavisam cits vēstījums.
Austra ļoti mīlēja arī latviešu tautasdziesmas, un ne velti viņa koncertos mēdza citēt Romas pāvesta sūtni, kas, viesojoties Liepājā un klausoties mūsu tautasdziesmas, esot teicis, ka mums pašiem ir sava dziesmu Bībele. Austras tautasdziesmu programmu aizsākums meklējams 1981. gadā, kad dižgars Imants Ziedonis uzaicināja viņu uz Mazo ģildi piedalīties kādā viņa veidotā tautasdziesmu vakarā. Un tā attīstījās koncertprogramma “Mana tautasdziesma”. Tiklīdz tā pirmoreiz izskanēja, tai bija liels pieprasījums – jau viena gada laikā notika 200 koncertu. Austra vienmēr pauda savu pārsteigumu, ka, aizbraucot arī uz citu valsti, klausītājus neviena dziesma neaizrauj tik ļoti kā latviešu tautasdziesma.
Ar laiku Austras koncertprogrammās paralēli Imanta Kalniņa kompozīcijām un latviešu tautasdziesmām iekļuva arī Austrasbērnu dziesmas. Likumsakarīgi, jo Austras audzēkņu skaits aizvien auga. Tā saucamie, Austrasbērni, kopā ar Austru koncertējot, esot radošā un atbalstošā vidē, kā arī rezonējot ar laikmetu, paši sāka radīt savas dziesmas. Kā un kad radies nosaukums “Austrasbērni”, to grūti precīzi noteikt. Austra pati kā iespējamo idejas aizmetņa autori minēja Liepājas teātra trupas vadītāju Dzidru Locenieci, kura katru reizi pirms koncertiem, uz kuriem vienmēr līdzi devās labākie skolnieki, jautāja: “Austra, cik bērnu brauks tev līdzi? Pasaki, kā viņus sauc?” Tā tas pamazām kļuva par ieradumu. Pēc koncertiem bieži kāds pienāca klāt pie Austras un vaicāja dziesmu tekstus un akordus. Tad dziesminiece parasti atbildēja, ka visi vārdi un notis viņai esot galvā, tāpēc, ja vēloties, varot nākt uz mēģinājumiem. Tā cilvēki nāca pie Austras, mācījās un tad jau dziedāja visi kopā. Tā tapa koncertprogrammas “Mīļdziesmiņa”, “Ziņģīte mana” un daudz dažādu lielāku un mazāku koncertu. Protams, ne jau visi atnākušie interesenti palika. Bet tie, kas palika, ne tikai dziedāja koncertos, bet kļuva arī par domubiedriem.
Austra saviem audzēkņiem pirmkārt mācīja mīlestību un viss cits izrietēja no šī viena galvenā. Austrasbērni no viņas smēlās ne tikai ģitārspēles un dziedāšanas prasmes, bet arī labestību, optimismu, atbildību, uzticēšanos, koncentrēšanos, spēju klausīties, attieksmi un cieņu pret dziesmu, domas raidīšanu un vēstījuma būtiskumu. Austra vienmēr savējiem teica, ka “visa gudrība jau ir Tevī pašā”, viņai tā tikai esot jāpamodina. Un tā Austra, pati nesacerot un izpildot tikai citu radītās dziesmas, iedvesmojusi daudzus citus radīt savas melodijas. 1998. gadā, atstāstot Austras teikto, Signe Sniedze raksta:
Austru mēdz dēvēt par dziesminieku tradīcijas aizsācēju un popularizētāju Latvijā, jo patiesi viņa pirmā uzdrošinājās dziedāt atklātai publikai tā, kā dzied tautā – dabiski, patiesi, vienkārši un emocionāli. Padomju Savienības komunistiski totalitārā režīma apstākļos, kad Latvijā bija sajūtami varas draudi latviešu valodas un tautas pastāvēšanai nākotnē, Austras koncerti daudziem latviešiem bija arī savdabīgs garīgi emocionāls patvērums. Austra atzina, ka visām viņas izpildītajām dziesmām bijis nepārprotams zemteksts, kuru cilvēki sajuta, saprata un no kura smēlās iedvesmu un cerību. Viņa mēdza jokot, ka viņu it kā nepieskaita pie Atmodas laika mūziķiem, jo Atmodas idejas viņa jau dziedāja septiņdesmitajos gados.
Dziesminiecei piemita spēja saprasties ar ļoti dažādiem cilvēkiem, tostarp arī dažādu tautību pārstāvjiem. Viņa prata saskatīt cilvēkos labo un, uz to koncentrējoties, to arī vairot. Austrai ļoti patika ceļot un iepazīt citas zemes un tautas. To viņa varēja realizēt, pateicoties arī Esperanto kustībai. Sākumā Austra tajā iesaistījās negribīgi, taču, kā pati teica, pēc tam ieguva draugus visās pasaules malās. Viņa devās koncerttūrēs, dziedot dziesmas esperanto valodā. Un pat vēl vairāk – viņa iemācījās esperanto valodā arī vadīt koncertus un brīvi sarunāties. Šajos koncertos izskanēja gan Imanta Kalniņa un Austrasbērnu dziesmas, gan latviešu tautasdziesmu tulkojumi esperanto valodā. Austra dziedāja arī citu tautu dziesmas esperanto valodā, tādējādi nodibinot mīļu kontaktu ar koncertos klātesošajiem poļiem, somiem, portugāļiem, amerikāņiem, vāciešiem un daudziem citiem. Turklāt katru reizi dodoties koncertēt uz citu valsti, viņa apguva arī kādu dziesmu tās zemes valodā, kur notika koncerts. Reiz bijis leģendārs un panākumiem bagāts brauciens arī uz Krieviju kopā ar dzejnieku Māri Čaklo, un tam Austra sagatavojusi Imanta Kalniņa koncertprogrammu krievu valodā.
Mūža nogalē Austras koncertdarbība nemazinājās un dzīves ritms ne dienu nekļuva vienveidīgs. Turpinājās gan lielāki, gan mazāki koncerti kopā ar Austrasbērniem Latvijā un arī ārpus tās. Reizi gadā, marta sākumā, Austras domubiedri un draugi tika aicināti uz “Austrasdienām”, ko pati Austra dēvēja par dziesminieku festivālu, savā ziņā klusi cenšoties novērst uzmanību no sevis un savas vārda dienas svinībām, drīzāk izceļot citus dziesminiekus un viņu radītās dziesmas. “Austrasdienu” tradīcija turpinās un ik gadu pulcē lielu skaitu Austrasbērnu, klausītāju, Austras domu un ceļabiedru.
Austras nerimtīgajā dzīves virpulī sava nozīmīga loma bija arī dalībai Liepājas aktrišu folkloras apvienībā “Atštaukas” (vadītāja Ināra Kalnarāja), kurā Austra gan dalījās ar savu tautasdziesmu un ziņģu repertuāru, gan, protams, spēlēja ģitāru, pavadot dziedošās aktrises dažādos latviešu tradīciju uzvedumos. Salīdzinoši klusi un nemanāmi Austra strādāja arī ar sieviešu invalīdu ansambli “Aspazijas”, ko pulcināja reizi nedēļā savā dzīvoklī Liepājā. Reizi pa reizei viņas arī kopā uzstājās, dziedot dažādas ziņģes. Arī tas bija viens no Austras brīvprātīgajiem darbiem.
Vēl ilgus gadus mūža nogalē Austra strādāja Liepājas bērnu un jaunatnes centrā „Vaduguns”, kur viņa jaunākajiem Austrasbērniem – bērniem un pusaudžiem – turpināja mācīt spēlēt ģitāru un dziedāt. Labi zināms, ka ne jau mazā atalgojuma dēļ Austra strādāja ar jauniešiem, arī tas bija sirds darbs – katru pirmdienu un ceturtdienu no pulksten 13.00 līdz 17.00 viņa gāja pie “savējiem”. Daudzi jaunieši atrada pie Austras sava veida patvērumu, sapratni, atbalstu un arī citus “savējos” – draugus un domubiedrus. 1998. gada izdevumā “Dziesmusvētki” Signe Sniedze raksta:
Austras mūžs bija bagāts ar 88 piepildītiem gadiem. Līdz pat pēdējai telefonsarunai, viņa plānoja koncertus un organizēja mēģinājumus. Šķiet, viņa viedi it kā aizmirsa ārstu uzstādīto diagnozi un turpināja savu sirds darbu. Viņas pēdējais publiskais koncerts notika 2016. gada 18. novembrī Liepājā, un tas bija ikgadējais Valsts svētku koncerts un sadziedāšanās folkloras centrā “Namīns”. Pēc tam 26. novembrī Austra brangi nosvinēja savus 88, Liepājā viesu namā kopā aicinot gan radus, gan Austrasbērnus, draugus un domubiedrus. Austru jubilejā sveica divpadsmit stundas – no divpadsmitiem dienā līdz divpadsmitiem vakarā viņa sēdēja un saņēmu apsveikumus, sirsnīgus vārdus un, protams, dziesmas.
2017. gada 3. janvāra pēcpusdienā, gada pirmajā balti sniegotajā dienā, Austra devās pa gaišu pavedienu Citā saulē. Dziesminieku ciltsmāte aizgāja, atstājot vēstījumu – turpināt. Viņa savu slimību nepieminēja, bet runāja tikai par darāmajiem darbiem, par koncertprogrammu vīzijām, par grāmatiņām, kas vēl jāizdod, par dziesmām, kuras mums vēl jāiemācās.
1998. gadā par ieguldījumu latviešu kultūrā Austra apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2008. gadā Cēsīs viņa saņēmusi Draudzīgā Aicinājuma fonda apbalvojumu – medaļu un Goda diplomu nominācijā “Sabiedriskais darbs”. Par mūža ieguldījumu, uzturot un popularizējot latvisko dziesmu garu sabiedrībā, un jaunatnes muzikālo audzināšanu, 2009. gada 18. martā Austrai piešķirts Goda liepājnieces tituls. Un 2012. gadā – Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balva par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikā.
Mūzikas ieraksti
Dziesminiecei Austrai Pumpurei ir tapuši tikai divi mūzikas albumi. 1995. gadā izdota kasete „Austra Pumpure dzied Imanta Kalniņa dziesmas”, kurā iekļautas gan Imanta Kalniņa dziesmas no teātra izrādēm, gan arī tādas dziesmas kā „Visskaistākās ogas pasaulē”, „Pilsētā, kurā piedzimst vējš”, „Fatamorgāna”, „Atbalss” un citas. 1996. gadā CD formātā izdots otrs albums ar nosaukumu „Mana tautasdziesma”, kurā apkopotas Austras iemīļotās latviešu tautasdziesmas.
Notis
Austras biedrība, sekojot Austras idejām, izdevusi sešas dziesmu burtnīcas, kurās atrodamas dziesmas ar vārdiem, notīm un akordiem: “Mana tautasdziesma” (2008), “Austrasbērnu dziesmas” (2009), “Mīļdziesmiņas” (2010), “Imanta Kalniņa dziesmas” (2011), “Imanta Kalniņa dziesmas II” (2014) un “Austras draugu dziesmas” (2016)
Grāmatas
Lasītājiem pieejamas divas grāmatas par Austru Pumpuri. 2010. gadā Austras biedrība izdevusi grāmatu “Austra Pumpure – mana un tava” (sastādītāji – Signe Sniedze un Ēriks Pozemkovskis), un 2011. gadā Liepājas teātra aktrise Agnese Ose sarakstījusi arī savu atmiņu grāmatu “Leģendārā Austra”.
Raksta autore: Inese Muižniece