Šodien “Vaduguns” zālē atkal kopā sanāks dziesmu mīlošie un dziedošie liepājnieki, sabrauks ļaudis no citām Latvijas malām un sāksies “Austrasdienu koncerts”, kas lēnām pārcelsies uz Rīgu, kur šim pulkam pievienosies jauni līdzdziedātāji, kas būs sanākuši, lai sveiktu pirmdien gaidāmajā vārda dienā AUSTRU PUMPURI. Savu Ciltsmāti. Goda liepājnieci, kuru šonedēļ apbalvoja arī ar “Latvijas Mūzikas ierakstu” Gada balvu par mūža ieguldījumu. Tāpēc šoreiz raksturot viņu lūdzām tieši tos, kas nevis skata pēc, bet no tīras sirds un pilnu patikšanu vienmēr bijuši viņai blakus.
Ģitāras skolotāja Dace Milzere: “Austra Pumpure ir fenomens. Viņa ap sevi pulcējusi un pulcē tik daudz jauniešu. Viņas koncertos vienmēr ir daudz publikas. Viņa ir kā magnēts, kas pievelk citus. Es pievienojos Austrai pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad vēl daudzas Imanta Kalniņa dziesmas citur nedziedāja, tikai vēlāk tās sāka izpildīt dažādi mākslinieki. Atceros, kā pulcējāmies pie Austras mājās un muzicējām.
Austras necenšas sevi izcelt, izvirzīt priekšplānā, bet katram ļauj izpausties, katrs var parādīt savas balss dotības, iepazīstināt ar paša sacerētām dziesmām, kuras visi kopīgi dzied. Austra mūs pieradināja pie skatuves, jo ļoti daudz koncertējām – gan pa visu Latviju, gan ārzemēs.
Austra man bija labs piemērs darbam ar bērniem un jauniešiem, to lieku lietā, strādājot par ģitāras skolotāju. Austra neaizmirst savus bijušos bērnus. Lai arī pagājuši daudzi gadi, kopš vairs nemuzicēju kopā ar Austru, ikreiz, kad satiekamies uz ielas vai kādā pasākumā, viņa pienāk klāt un mudināt mudina piedalīties koncertos. Austra ir pelnījusi daudzus paldies, bet no manas puses tie ikdienas steigā un aizņemtībā bieži vien palikuši nepateikti. Tāpēc paldies tev, Austra!”
Dziedošās Sudmaļu ģimenes dalībnieks Kristaps Sudmalis: “Tas bija pirms gadiem divdesmit, kad sāku sadarboties ar Austru Pumpuri. Mana māsa Kristīne bija Austrasbērns, un arī es sāku piespēlēt Austras koncertos. Austra ir labs cilvēks, tāpēc grūti viņai atteikt, bet pašam jau arī ir prieks par piedalīšanos koncertos. Labā nozīmē es viņu raksturotu kā dullu, traku. Tāpēc, ka viņai rodas trakas idejas, ko viņa īsteno.”
Studijas “Skani” vadītāja Iveta Gailiša: “Mana sastapšanās ar Austru Pumpuri bija likteņa pirksts. Šis notikums (pilnā) vārda nozīmē izmainīja manu dzīvi. Tas bija 1986. gads. Manas mammas brālis strādāja Liepājas teātrī. Tolaik es mācījos Aizputes vidusskolas 6. vai 7. Klasē. Viņš man piezvanīja un teica: “Meitenes, esiet gatavas, Kazdangā būs Austras koncerts, un mēs jūs pa ceļam paņemsim līdzi.” Es ar māsīcu biju spārnos – brauksim vienā autobusā ar Austru Pumpuri!
Koncertā mēs ar māsīcu sēdējām pēdējā rindā, atradāmies visaugstāk, jo sēdvietas bija veidotas ar paaugstinājumu. Koncertā skanēja visiem labi zināmas dziesmas. Kad braucām mājās, man blakus piesēdās Austra Pumpure un teica: “Meitene, tu visu laiku dziedāji līdzi, tev ir jābūt pie manis. Biju sajūsmā. Kad to izstāstīju mājiniekiem, vectēvs teica: “Ja jau Austra Pumpure ko saskatīja viņā, tad meitenei kaut kas sanāks. Un tā es no Aizputes trīs reizes nedēļā sāku braukt uz Liepājas metalurgu pili, kur Austra vadīja nodarbības, un to darīju daudzus gadus. Vēl tagad mēs sadarbojamies.
Pati lielākā dzīves mācība, ko apguvu pie Austras, ir disciplīna – pret sevi un pret klausītājiem. To mācu arī saviem audzēkņiem. Austra saka: “Tu uz koncertu vari neierasties tikai vienu reizi dzīvē – kad būsi miris.” Viņa ir ļoti prasīga pret sevi un citiem. Uz katru mēģinājumu lika nākt kā uz koncertu – bija jāzina dziesmu vārdi, akordi un apģērbam bija jābūt tādam, lai varētu uzstāties.
Austrai ir rentgena acs, viņa var noteikt, kurā virzienā cilvēkam jāiet saistībā ar mūziku, un vai to vispār darīt. Pēc viņas var viegli pateikt, vai esi jau ko sasniedzis. Tas ir, Austrai vienmēr grūti atcerēties bērnu vārdus. Un, ja viņa tevi sāk uzrunāt vārdā, to atceras, tad zini, ka ar savu vārdu esi jau izsities, esi ievērots.
Austra ļoti strādāja, lai mēs izveidotu savu skatuves tēlu. Viņa arī uzskata, ka sava ikdienība ir jāatstāj aiz skatuves. Austra nekad neizrāda, ja ir kādas problēmas, likstas, to zina tikai viņai tuvākie cilvēki.”
Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas skolnieks Ivars Ķivelītis: “Es Austrasbērniem esmu piederīgs sešus gadus. Bet jau pirms tam, kad labs draugs ieteica doties mācīties un muzicēt pie Austras Pumpures, zināju, kas viņa ir, ko dara un kur uzstājas. Tāpat kā citus, arī mani viņa pirmo reizi sagaidīja ar atplestām rokām un platu smaidu. Austrai ir prieks, ka viņai piepulcējas jauni cilvēki, ka citiem ir interese par to, ko viņa dara. Mīlestības pilnā attieksme pret citiem ir tas Austras ūnikums, kāpēc jauniešiem patīk būt ar viņu. Austra ir laimīgs cilvēks. Ar viņu var justies brīvi un ar viņu ir viegli komunicēt.
Man ir liels gods uzstāties kopā ar Austru, tā ir lieliska pieredze. Viņa ir dzīves skolotāja, iemāca, kā dziedāt dziesmas, kā izturēties uz skatuves un ikdienas situācijās. Pēc lielajiem koncertiem mēs pulcējamies pie Austras mājās, un ikreiz viņa ir sarūpējusi maltīti. Un tad mēs dziedam līdz rīta gaismai.”
Mūziķe un Latvijas 1. rokkafejnīcas mūzikas sarīkojumu organizatore Maija Kalniņa: “Austrens ir Austrens. Kad dziesminieku saietos trīs dienu garumā koncerti ilgst pa 12 stundām un, turpinot dziedāšanu pie ugunskuriem, pazūd laiks, tad, redzot kā viņa pirmā uzsāk dziesmu un pēdējā aiziet, no rīta atkal viena no pirmajām ir uz kājām, saproti, ka to var tikai Austra. Un viņa nebārsta to savu dzīves filozofiju, bet vienkārši dzīvo un ar to arī apkārtējos fascinē. Tāpat kā ar savu tiešumu un šerpumu. Jo tas nekad nav ļauni, tas ir tā, kā viņa tobrīd jūtas un domā; tāpēc uz to nevar apvainoties. Un viņas lieliskais stāstnieces talants!
Nozīmīgākais ir viņas spēja iedrošināt citus, muzicēt, sacerēt savas dziesmas. Viņas slavenais teiciens, ka dziedāt var visi, nenozīmē tikai muzikalitātes atvēršanu, tā ir paša cilvēka atvēršana, viņa iedrošināšana iet savu ceļu, darīt to, ko patiešām gribas. Un tāpēc Austrasbērni nav tikai muzikāla kustība, tas ir kas vairāk, kas saistīts ar attieksmi pret dzīvi. Tā pati skatuves ētika, ko viņa iemācījusi saviem sekotājiem. Un Austra var mierīgi pārtraukt koncertu, ja viņu neklausās. Un viņa vienmēr klausās cita dziedāšanu. Aizver acis un meditatīvi klausās par visšķībāk dziedāto dziesmu. Ar neaprakstāmu cieņu pret dziesmu un dziedātāju. Turklāt viņa koncertos nekad neizceļ pati sevi, bet izgaismo ikvienu no pārējiem, kas viņai ir apkārt. Jo katrs ir īpašs. Esi īsts un mīli, ko dari – šīs divas patiesības esmu no viņas mācījusies.”
Dziesminieks Andris Černovs: “Viņa ir Ciltsmāte. Tik vienkārši. Un ar to viss ir izteikts. Kad aizvadītajā vasarā dziesminieku saietā Austra atnāca līdz mūsu teltij parunāties, vispirms jau viņas nākšana pār pļavu bija ļoti īpaša. Un to nemaz nevar aprakstīt, vien varu pateikt, ka tā spēj staigāt tikai Ciltsmāte. Lai gan man jau ir garš mūžs aiz muguras, viņas priekšā joprojām jūtos kā puišelis. Kaut arī ir grūti pateikt, cik Austrai gadu. Un arī tas Ciltsmātei ir raksturīgi. Bet, atgriežoties pie tā vakara Piebalgā, viņa atnāca un lūdza nodziedāt kādu dziesmu. Un es sāku dziedāt “Taurenīti”, jo jutu, ka tieši šo dziesmu tobrīd vēlos dziedāt kā savējo. Un Austra pastāsta man stāstu par dziesmas autoru, kas bijis pazīstams franču komponists un sacerējis šo dziesmu savam tēvam, kas lūdzis kādu melodiju veltīt viņam. Un tagad šī dziesma aizkustina sirdis visā pasaulē. Bet spilgtākais, ko es atceros, ir tas, ka, ar mums runājot, Austra ik pa laikam ieiet sevī un pat fiziski pagriež skatienu uz iekšu un runā it kā no sevis. Kā Vanga. Es tiešām sajūtu siltumu, kad viņa man pieskaras.
Pirmo reizi viņu dzirdēju kādā koncertā astoņdesmitajos gados, un man patika, kā viņa teica: “Beidziet aplaudēt, klausieties, ko es spēlēju!” Esmu pieķēris, ka pats daru tāpat. Austra vienmēr ir gājusi pret sistēmu, kā bruņutransportieris lauzusies cauri aparātam un, visu laiku riskējot ar visu, kas viņai ir, spējusi palikt pati sev uzticīga. Un spēku deva dziesmas, ko viņa vienmēr izcēlusi augstāk par sevi. Un Austrasbērni nav tikai tie, kas prot ģitāru spēlēt un dziedāt. Tā nav nekāda kustība, tie ir cilvēki, kas taisni domā un taisni stāv. Es nevaru iedomāties, ka kāds būs cienīgs ieņemt viņas vietu. Austrasbērnu brālība transformējas jaunos veidos, bet tā ir un paliek dzīva joprojām un dzīvos arī tad, kad Austras vairs nebūs. Un domāju, ka tuvākajos simt gados otrs tāds cilvēks neparādīsies. Varam būt laimīgi, ka mums ir bijusi iespēja būt līdzās.”
Raksta autors: Anda Pūce, Inita Gūtmane
Avots: laikraksts “Kurzemes Vārds”
Datums: 2012. gada 3. marts