Aizvadītajā nedēļā bija daži notikumi, kas neviļus vedināja uz neikdienišķām domām par vērtībām, kas pastāv it kā pašas par sevi. Runa ir par personībām – vienpatņiem, kurus nespēj ietekmēt ne pastāvošā vara, kura pati bieži vien nespēj noformulēt savu attieksmi vai konkrētu rīcību, ne tā saucamais sabiedrības krējums, kurā parasti ietilpst politiķi, dažāda ranga ierēdņi, jaunbagātnieki un to līdzskrējēji. Šo vienpatņu talanta un personības pievilcības spēks un faktiskā neatkarība šāda tipa aprindu cilvēkus mulsina, jo bieži vien arī viņi paši pret savu gribu tiek šo vienpatņu starojuma savaldzināti.
Viens no šādiem tīrradņiem ir aktieris Valdemārs Zandbergs. Aizvadītajā otrdienā viņa 75 gadu piemiņas vakarā Liepājas teātris bija stāvgrūdām pilns, daļa apmeklētāju pat palika aiz durvīm. Kaut ko tādu šis nams vairs neatceras piedzīvojis. Valdim nepiestāv apzīmējums – premjers. Viņš vienkārši īsi pasmietu un atmestu ar roku. Aktierim būt viņam bija dots no Dieva. Viņam bija dots daudz, arī skaistums, stāja, muzikalitāte un gudra galva.
Valdemārs Zandbergs piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija visvairāk nodarbinātais kinoaktieris, pa starpām, kaut mests no viena, otra un trešā teātra ārā, nospēlēja daudzas spožas lomas. Mūža otrajā pusē paspēja uz skatuves dēļiem fascinējoši izdzīvot Indrānu tēvu (pat vidusskolas puišiem bija asaru pilnas acis), bet uz ekrāna Dainu tēvu – Krišjāni Baronu. Viņš sevi nesaudzīgi tērēja, kad iekrita “melnajā bedrē”, tad viegli nebija nevienam. “Degt savā likteņsārtā” – šos vārdus, kas izskanēja jubilejas vakarā, var teikt par Valdi pašu. Kas Valdi darīja tik īpašu? Varētu teikt – dziļi sirdī slēptā nacionālā pašcieņa, godīgums, kaut kāda netverama smeldze… Tie ir tikai vārdi. Kā lai noformulē, kas ir Mīlestība?
Kas mūsu sabiedrībā ir dziesminieks? Nu, tāds ģitāras stīgu raustītājs, apšaubāmu dziesmiņu trallinātājs. O, jā, tur, kaut kur – citās zemēs, jā, tur ir gan trubadūri, gan bardi, folkmūziķi un vēl visādi. Smalki skan. Bet mums ir Austra. Nu jau kuro gadu martā Liepājā un citās Latvijas pilsētās mūsu dziesminiece rīko Austras dienas. Sabrauc un kopā sanāk austrasbērni – Pumpures tagadējie un bijušie audzēkņi, tostarp šodien populāri mūziķi un, protams, neskaitāmie cienītāji.
Bija laiks, kad Austra Pumpure, Liepājas teātrī strādājot par mūziķi (tāds visai nenoteikts amats), viņas “viena aktiera jeb viena mūziķa teātris” – programmas ar Imanta Kalniņa dziesmām un latviešu tautas dziesmām – uzturēja tobrīd finansiāli panīkušo teātri. Austra ar savu ģitāru vēl padomijas laikos lielākās un mazākās zālēs pulcināja ap sevi simtiem klausītāju, un to pulks vairāk nekā 30 gadu laikā nav mazinājies.
Dziesminieki ir īpaši mūziķi, – tāda ir Austras pārliecība, un viņu dziesmas nav ne roks, ne ziņģe, ne šlāgeris, tās ir kaut kas ārpus šiem žanriem. Dziesminieks – tā ir diagnoze. Dziesminieku sacerētās un atskaņotās dziesmas parasti nekad nedzirdēs ne radio, ne televīzijā, bet tās nešaubīgi pulcēs un uz vienas sirdsstīgas noskaņos simtiem, pat tūkstošiem cilvēku. Kā lai nosaka latviešu tautas dziesmu vērtību un pievilcību? Katrā ziņā paši latvieši to īsti neapzinās. Toties Austra atzīstas pārsteigumā, ka citās valstīs neviena dziesma tā neaizrauj un neapbur klausītājus kā tieši latviešu tautas dziesma. Tā ir vērtība pati par sevi jebkurā svešā auditorijā. Kas novērtē Austru – mūsu laika savdabīgo fenomenu? Bet vai viņai to tik ļoti vajag? Austra sen pastāv pati par sevi. Vienpatne.
Vienpatnim būt arī ir diagnoze. Un, lai arī spoža, bet ne pati vieglākā. Nereti noniecināta, neatzīta, pat apspļaudīta un ar kāju pasperta. Degt savā likteņsārtā. Cik daudzi to vēlētos, neskatoties uz arī baisajām pusēm. Bet lemts tikai izredzētajiem.
Raksta autors: Indra Imbovica
Avots: laikraksts “Kurzemes Vārds”
Datums: 2002. gads