28. februārī AUSTRA PUMPURE Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas ceremonijā tika godāta par mūža ieguldījumu. Bet ieguldījums noteikti nav īstais vārds. Guldīt – tas ir tikpat kā aprakt, nolikt pie vietas un necilāt. Neba par savas dzīves un talanta mierā turēšanu Austra saņēmusi to balvu. Par kustību, skrējienu, plūdumu, rosināšanu un apaugļošanu saņēmusi.
„Māsiņ, kaut pazīstamies, kas esi tu?
Zemes māte, tautas meita, Dēkla, Kārta jeb viss tas un vairāk vienā īstā augumā?”
Tā, pirmoreiz saticies ar Austru Pumpuri tālajā 1983. gadā, rakstīja Andris Kārkliņš, pasaules dziesminieks. Taisnība – viņa daudziem ir bijusi likteņa lēmēja. Taču man liekas, ka Austrā ne mazāk spēcīga skan Māra, saukta arī par Ūdeņu māti. Ar ūdeņiem man viņa sasaucas.
Tur apakšā ir Rucavas bērnība, kas pavadīta – nu, jā, „Ūdeņu” mājās. Ar brīnumaku, kurā ūdens vienmēr ir gards un tieši deviņus grādus silts – vienalga, vasaras tveice vai ziemas spelgonis. To aku vēlāk, apkārtējo zemi uzlabot gribēdami, sagrauj padomju melioratori, un vieta pamazām kļūst par čūkslāju.
Tur skan un čalo visi – vēlāk, atmiņas stāstot, Austra teiks: dziedāt bija tikpat pašsaprotami kā strādāt. Vecvecāku un vecāku rūpīgi iekoptās, no 15 hektāriem līdz krietnai saimniecībai izaudzētās mājās dzīvo trīs paaudzes, un mazie pārņem vecāko tikumus dabiski un vienkārši. Tēvs, savulaik Oskara Kalpaka pulka kapelmeistars, pūš trompeti un vada apvienoto Rucavas, Nīcas, Dunikas un Bārtas Aizsargu pūtēju orķestri. Skaidrs, ka arī visi bērni – Austra, brāļi Alfrēds un Valdis un māsa Alvīna – iemācās spēlēt kādu instrumentu. Akordeonu jau nu noteikti. Izveido ģimenes kapelu, ar ko braukā apkārt pa godiem, bērēm un kāzām. Gadās tādas kāzas, kur trīs dienas nemaz i nerunā – tikai dzied. Kā operā.
Vecāmāte Ķērsta ir kaut kas īpašs, kaut bērna prāts to uztver pavisam mierīgi. Bet vēlāk izrādās, ka no viņas Austras dziesmā ieplūdusi plaša un svētīga straume. Svētdienu rītos Ķērsta ar dziesmu grāmatu sēd pie atvērta loga un, kamēr viss no vāka līdz vākam nav izdziedāts, rūti ciet never. Viņai līdzi velkot, Austra iemācās tautasdziesmu milzumu, kas būtu vēl lielāks, ja būtu pieticis prāta mazos un jaunos gados kaut ko pierakstīt. Vecaimātei galvā kāds dzied: tā spriež bērni. Jo sevišķi vecuma galā, viņa var pēkšņi naktī iedziedāties vai pie galda skaļi apsmieties, teikdama, ka nupat izdzirdusi dikti jautru dziesmu. Droši vien Ķērsta bija tīrradnis, līdz 20. gadsimtam izstiepusies saknīte no Austraskoka, viena no tām dīvajām sievām, kurām dzima ne tikai bērni, bet tautas dainas.
Ķērsta arī aiziet, pati savu dienu zinādama. Kara laikā, jau uz gultas gulēdama, viņa mierina meitu, kas saņēmusi ziņu, ka nākamajā rītā jāatstāj mājas un jādodas bēgļu gaitās ar bērniem, un turklāt arī vecu, slimu cilvēku. „Līdz rītam vēl tālu,” saka Ķērsta. Un patiesi, kad ataust rīts, viņa jau ir aizgājusi savu gaitu. Zārks turpat bēniņos, bēru drēbes sen sakārtotas. Rīta pusē Ķērstu izvada un dodas prom no „Ūdeņiem”.
Liepājas teātrī Austra nonāk pašā 50. gadu sākumā. Cietais Staļina laiks vēl ir pašā spēkā, bet teātrim ir pa spēkam izdzirdēt un ļaut nojaust arī skatītājiem par sasalušo ūdeņu mošanos. Tur, zem sniega un sērsnas kārtas, kāda sīka tērce jau vēsta par atkusni. Jo teātris ir zemtekstu māksla, sevišķi grūtos laikos. Un Nikolajs Mūrnieks, Austras skatuves mākslas skolotājs, ir liels zemtekstu un bezvārda nozīmju meistars. Viena no pirmajām izrādēm, kur vajadzīga Liepājas Mūzikas vidusskolas absolventes Austras Pumpures palīdzība, ir „Vecā jūrnieku ligzda”. Mūrnieks allaž sacentās ar lielajiem Rīgas teātriem, viņam bija tāds kā azarts pierādīt, ka Liepājā to pašu lugu vai dramatizējumu iespējams iestudēt labāk. Viļa Lāča romāna dramatizējums vienlaikus parādījās uz Nacionālā (tolaik Drāmas) un Liepājas teātra skatuves. Drāmas teātrī Alfreda Amtmaņa-Briedīša uzvedumā atveras priekškars un sākas runāšana. Bet Liepājā… Vēl pirms darbības Mūrniekam ir mēmā aina, kas noskaņo skatītājus izrādei. Bēgļi atgriežas no Krievijas. Dzimtene vēl ir aiz dzeloņdrātīm. Putenis. Vējš. Un pavisam klusiņām skan dziesma „Ak, teci jel, saulīt, uz dzimteni steidz…”. Un skatītājiem sirdis ir vaļā! Nikolajs Mūrnieks prot radīt tādu īpašu atmosfēru, kas palaikam pasaka vērīgajiem skatītājiem vairāk nekā teksts, un tur viņam ļoti noder Austra. Arī šo dziesmu viņa zinājusi. Tā esot sena baptistu dziesma no tiem laikiem, kad viņi no Liepājas ostas brauca prom uz Ameriku. Tādas tak bez gala dziedāja Ķērsta!
Cita straume, kas parauj vaļā domas un jūtas, ir bohēma. Oļģerts Kroders ir apzīmējis bohēmu kā radošu izpaušanos alkohola klātbūtnē. Liepājas aktieru bohēma ir dziedāšana, un Austra tur allaž ir pašā vidū ar savu akordeonu vai ģitāru. Par spīti ikdienai un raizēm pēc izrādēm vai garajos izbraukumos, tālāk no redzīgajām acīm un dzirdīgajām ausīm aktieri izdzied visu, kas uz sirds. Un uz sirds palaikam ir sakrājies daudz. Edgars Pujēns, kā astoņpadsmitgadīgs puika, par muļķību dabūjis dzimtenes nodevēja pantu, Ziemeļos Intā ir saķēris tuberkulozi, un viņu izglābuši turpat izsūtītie leģionāri. Visu mūžu viņš pēc tam jūtas kā latviešu leģiona karavīru pēctecis. Pujēns, protams, dzied leģionāru dziesmas. No tās pašas nošķiras ir „Augstienē pie Madonas”, ko prot Valdemārs Zandbergs. Tajos vakaros un naktīs izdzied to, par ko dienā pat neieminēsies.
Tā tās zemledus tērces un straumītes tek un krājas. Līdz atskrien meteorīts, izsit caurumu ledū un zemes virskārtā, un viss, kas sakrājies, izšļācas ar šalti – kā savulaik, kad cauri pliena slānim tika izurbta „Ūdeņu” avotu aka. Tā meteorīta vārds, protams, ir Imants Kalniņš. Jo viņa mūzika ir no citas pasaules, tai ir cits dziļums, jo ir taču tā, ka viena dziesma var kādu laiku pārņemt sirdis, bet pēc tam, izrādās, palikusi tikai savā laikā un vietā. Reiz, Ievai Akurāterei dziedot „Manai tautai”, likās, ka tur taču ir pateikts pats galvenais, svētākais. Un bija jau arī. Bet – bija. Kurš jaunais, pats to nepiedzīvojis, gribēs vairs sērot par to, ka „dziest lēnām mūsu liesma”? Kamēr Kalniņa „Dziesma, ar ko tu sācies?” ir katrai paaudzei aizvien no jauna atbildams jautājums. Jo ImKa un Viks atnāk, līdzi nesot nebijušu pretņu enerģiju. Pretnis – tas ir Raiņa vārds, Tots no lugas „Spēlēju, dancoju” ir tāds. Un, izrādās, Kalniņa dziesmām, tāpat kā Totam, ir trejas dzīves: „tā, kas ir, kas bij’, kas būs”.
Tā tās zemledus tērces un straumītes tek un krājas. Līdz atskrien meteorīts, izsit caurumu ledū un zemes virskārtā, un viss, kas sakrājies, izšļācas ar šalti – kā savulaik, kad cauri pliena slānim tika izurbta „Ūdeņu” avotu aka. Tā meteorīta vārds, protams, ir Imants Kalniņš. Jo viņa mūzika ir no citas pasaules, tai ir cits dziļums, jo ir taču tā, ka viena dziesma var kādu laiku pārņemt sirdis, bet pēc tam, izrādās, palikusi tikai savā laikā un vietā. Reiz, Ievai Akurāterei dziedot „Manai tautai”, likās, ka tur taču ir pateikts pats galvenais, svētākais. Un bija jau arī. Bet – bija. Kurš jaunais, pats to nepiedzīvojis, gribēs vairs sērot par to, ka „dziest lēnām mūsu liesma”? Kamēr Kalniņa „Dziesma, ar ko tu sācies?” ir katrai paaudzei aizvien no jauna atbildams jautājums. Jo ImKa un Viks atnāk, līdzi nesot nebijušu pretņu enerģiju. Pretnis – tas ir Raiņa vārds, Tots no lugas „Spēlēju, dancoju” ir tāds. Un, izrādās, Kalniņa dziesmām, tāpat kā Totam, ir trejas dzīves: „tā, kas ir, kas bij’, kas būs”.
Austrasdziesma sākumā plūst kā pa krācēm un lūžņām, kad ne brīdi nevar būt drošs, ka priekšā atkal nebūs jauni kritumi vai koku sagāzumi. Austras Pumpures nepareizā balss! Jau sen viņas dziedāšanu ir pieņēmuši un slavējuši kolēģi teātrī, bet, lai uzstātos publiski, vajadzīga instanču atļauja. Un mākslas ierēdņiem pietrūkst pareizuma, Elfrīdas Pakules koloratūrsoprāna treļļu un klavieru pavadījuma, tas ir viens no argumentiem – nedrīkst dziedāt neprofesionāli. Jo tajā laikā, kad Austras dziedāšana jau laužas ārā, pa skolām braukā arī Valsts filharmonijas brigādes un nes mākslu tautā akadēmiski perfekti. Un paldies viņiem par to – simtiem bērnu tā iepazīstas ar neikdienišķo klasisko mūziku. Bet pasaulē sava vieta ir citai mūzikai, ar plašāku un tiešāku iedarbību. Bez balss Krievijas intelektuālu prātus savaņģo Bulats Okudžava, tāpat kā Francijas un visas pasaules šansona cienītāji ar sirdi klausās Žaka Brela un Šarla Aznavūra piesmakušo dziedājumu. Austra ir latviešu Okudžava un Aznavūrs, saka Oļģerts Kroders.
Bet tā straume plešas un kļūst dziļāka. Pēc pirmajiem koncertiem Rīgā, Šīraka Mākslas darbinieku namā vai Leļļu teātra nelielajā zālē, nekāda reklāma nav vajadzīga. Izredzētajiem – pirmajiem Austrasbērniem no iesācēju aktieru vidus – alkst pievienoties aizvien vairāk jauniešu. No viņiem izaug dziedātāji un komponisti ar pavisam īstu, akadēmisku izglītību un daiļradi. Citiem dziedāšana paliek sirdslieta, ne darbs.
Austras enerģija un šarms iegriež viesuli, tas ierauj Haraldu Sīmani, baznīcu jumtu licēju un ērģelnieku no Cēsīm, bardu Valdi Atālu. Kad Austras pa klusam sarunātais abu cēsinieku koncerts Trīsvienības baznīcā tiek ar zvanu no augšas aizliegts, savējie iet pie Ulda Brieža, lai „Vāgūzī” dziedātu trīs dienas un naktis pēc kārtas. Kur vēl labāks folkfestivāls! Bet pati Austra stāv pavisam mierīga un dzied pavisam klusi. Jo pašā viesuļa acī jau valda miers.
Upe plūst un sazarojas. Kāds atzars izsīkst un pārčūkslojas, cits plūst plaši un spēcīgi. Tā dabā notiek. Nu jau tā ir upes delta, kur spēku ieguvusī straume ieplūst jūrā. Mūzika ir tā jūra. Un patiesībā Austra Pumpure ir saņēmusi balvu par mūža iepludināšanu mūzikā.
Vairāk lasiet:
Raksta autore: Edīte Tišheizere
Avots: Liepājas vēstules Nr.9
Datums: 2002. gads.