26. novembrī mūziķei Austrai Pumpurei apritēja 80. gadskārta
Iepriekšējo reizi, kad tikos ar Austru Pumpuri, viņa tikko bija pārcēlusies uz divistabu dzīvokli Liepājas Ezerkrastā un nodarbojās ar remontu. Tas bija tieši pirms desmit gadiem. Neesot pieņemts runāt par sievietes gadiem, un arī Austrai nepatīk tos pieminēt. Laikam tāpēc, ka dziesminiecei, aktrisei, mūziķei, skolotājai – kā nu kurš un kurā brīdī viņu ir saucis – arī tagad, sagaidot jubileju, joprojām nav laika domāt ne par gadiem, ne “pelnītajām vecumdienām”, par kurām Austra smējusies vienmēr, paredzot, ka tādas nepienāks.
Pagaidām nav pienākušas. Austra Pumpure turpina audzināt jaunos ģitāristus, turpina plēst jokus un dziedāt kopā ar Liepājas teātra aktrišu folkloras grupu “Atštaukas”, turpina ar savu ģitāru un saviem “līdzskrējējiem”, kā saka viņa pati, braukāt apkārt pa pasauli, piedodiet, Eiropu, jo par pasaules apskatīšanu Austra vēl tikai sapņo. Bet notis viņa lasa bez brillēm (viens no Austras mazajiem audzēkņiem gan to apšaubīja, sakot: “Viņa jau zina no galvas…”). Un dzīvokļa remonts joprojām nav pabeigts. “Kad Rīga būs gatava, tā nogrims. Mans remonts droši vien būs pabeigts tikai tad, kad es aiziešu. Bet tā kā es nesteidzos…”
Mūsu saruna notiek ģitāristu pulciņa nodarbībā, un pēc kāda laika pat man sāk likties, ka varētu nospēlēt dažus akordus. Taču, tā kā ģitāras nav, atliek dziedāt līdzi. “Reiz dzīvoja kāds kalpa zēns, kurš spēlēj’ klavieres. Viņš spēlēja tik skaisti, tik ilgi spēlēja, līdz Dievs to pieņēma…”
Astoņdesmit – tas skan nopietni, bet, skatoties uz Austru, liekas, daudz gan tas nav. “Gan jau tu arī zināsi, kā tas ir. Ja tik ilgi nodzīvosi. Vai ja gribēsi tik ilgi nodzīvot. Cits manos gados šai zemītei jau ir nokalpojis,” jubilāre attrauc. Pēc tam jautri piebilst: “Bet vai tu zini, kā no gadiem var izbēgt? Jānomirst jaunam!”
Citi lieli mākslinieki A. Pumpures gados sen vairs nav apritē, bet viņa joprojām ir pieprasīta. “Kāpēc es tik ilgi dziedu? Tur nu manas vainas neturat! Mani patiešām aicina, neliek mierā. Nesen mums bija trīs koncerti Gulbenē, tad Cesvainē. Grobiņas bibliotēkā…”
Kādas dziesmas Austra kopā ar saviem “bērniņiem” dzied šodien? “Parasti jau Imantu Kalniņu un tautasdziesmas. Arī tā saukto austrasbērnu sarakstītās. Brīnišķīga programma mums bija Dzejas dienās – dziedājām dziesmas ar Viktora Kalniņa vārdiem, un viņš pats lasīja dzeju. Tikpat aktuālu kā toreiz, kad rakstīja Liepājas teātra izrādēm. Dziedājām Rīgā un arī tepat, Liepājā.”
Klausītāju loks joprojām visdažādākais. “Vecums neierobežots – no astoņiem gadiem līdz simtu astoņiem,” kā parasti, atjoko cienījamā māksliniece. Esot arī speciālas uzstāšanās jauniešiem – skolās. Bet lielajos koncertos – tur jau gan “visāda publika”.
Kādā mūsu sarunas brīdī Austra atkal kļūst pikta. “Kāpēc tu man visu to prasi? Tas nevienu neinteresē. Un to, ko es daru, kā es dziedu, vārdos nevar izteikt…”
Saku, ka tā nav taisnība. “Ir paralēlā pasaule, un tiem es esmu vajadzīga. Arī mūsu dziesmas ir paralēlās pasaules dziesmas, tās nemūžam nedzirdēs ne pa radio, ne televīzijā. Kā mēs dziedam: “Kungi gāja līkumiņu.” Kungi varbūt, bet – un arī Austra to apliecina – “Atštauku” kolektīvs ir brīnišķīgs, ar bērniem arī ir interesanti. Par koncertiem, sevišķi Austras dienās, nemaz nerunājot – tie vienmēr ir svētki, jo zāles pilnas.
Brīvu brīžu tikpat kā neesot. “Pirmdienās un ceturtdienās no vieniem līdz sešiem ģitāristu pulciņš. “Atštaukām” mēģinājumi ir pāris reizes nedēļā, jo mēs katrai reizei gatavojam savu programmu – lai būtu kā naglai uz galvas.” Uzstājoties ļoti daudz: vai tur dzimšanas diena vai bērniem kas, Mārtiņdiena vai Ziemassvētki. Un tad vēl labdarības darbi – Austra vada sieviešu invalīdu ansambli “Aspazijas”, muzicē labdarības koncertos. “Par to man Dievs atmaksā, piešķirdams jaunību un skaistumu,” viņa smejas.
Dažreiz liekoties, varbūt pietiek, varbūt nevajag neko vairs darīt – jāsēž tik un jāskatās seriāli. “Kad pārnāku, visas programmas to vien rāda, bet es neesmu nevienu iesākusi skatīties – tur tā ķeza!”
Apaļās jubilejas A. Pumpurei iznāk svinēt ar valsti gandrīz reizē. Tāpēc sanāk aizdomāties arī par to, kas notiek Latvijā. “Vai tad var nedomāt, ja skaidri un gaiši redzi, ka apkārt notiek nelietības? Kā valdība var pielaist tādas kļūdas? Kā var būt tik milzīga algu starpība cilvēkiem? Tā mums nekad labi neies. Vienam 12 tūkstoši mēnesī, otram 120 lati. Bet, ja salīdzina ar Tallinu, tad Rīgas osta ir kapsēta!”
“Mans tēvs bija muzikants – pūta trompeti un vadīja pūtēju orķestri. Spēlēja baznīcā, spēlēja kāzās un zaļumballēs. Mūzika skanēja no rīta līdz vakaram,” tādu Austra atceras savu bērnību. “Kā varēja nedziedāt? Rucavā visi dziedāja, nevieni godi – kristības, kāzas – nenotika bez dziedāšanas. Mēs, meitenes, pat ogas lasot dziedājām.” Tagad gan cilvēki mājās vairs nedzied, spriež Austra. Kāpēc? “Tāpēc, ka var piespiest pogu, lai dzied nēģeri. Kāpēc pašam jādzied? Nav svarīgi, kādā valodā, nav svarīgi, vai saprot, vai ne.” Tāpēc tautasdziesma tagad daudziem ir pārsteigums, sevišķi jauniešiem. “Pēc koncerta skolā pienāk skolēni un saka: tā bija pirmā reize, kad pie mums koncertā visi klausījās. Parasti jau vārdi nav svarīgi, tāpēc visi vai nu sarunājas, vai lec un sit plaukstas.”
Joprojām A. Pumpure dzied arī esperanto valodā – katru vasaru kaut kur braucot ar saviem ģitāristiem. “Astoņdesmito gadu beigās bijām aizbraukuši uz esperanto festivālu Krievijā, tas bijapirmais starptautiskais festivāls. Nodziedājām “Es karā(i) aiziedams” un “Šūpo mani, māmulīte”. Pēc tam viens amerikānis teica: “Es gribētu iepazīties ar tautu, kurai ir tādas tautasdziesmas.” Un vēl viņš teica – tā ir nākotnes mūzika. Toreiz es nesapratu.”
Runājot par dzīvi, par to, kāpēc tā izveidojusies tāda, kāda ir, A. Pumpure saka: “Tas ir liktenis. Kosmoss.”
Iestājusies Liepājas mūzikas vidusskolā, lai mācītos dziedāšanu, bet pēc diviem gadiem pārgājusi uz kordiriģentiem. “Operas solistes balss man nekad nav bijusi.” Paralēli mācījusies ģitāras un akordeona spēli. “Uz kordiriģentiem pāriet mani pierunāja diriģents un pedagogs Jānis Dreimanis. Viņš uzskatīja, ka ar dziedāšanu un ģitāras spēlēšanu es maizi nenopelnīšu.” Lai gan Austra ar ģitāru maizi tomēr varējusi nopelnīt, viņa ir ļoti priecīga par mācīšanos kordiriģentos, jo tagad māk dziesmas sabalsot.
“Kamēr tu neko nejēdz, mācies no tiem, kas kaut ko māk! Mācies no visiem! Es arī mācījos. Lasīju gudras grāmatas, “Karogu”, “Literatūru un Mākslu”, “Kentauru”. Negribēju būt muļķāka par tiem, kas mani klausās.”
Teātris A. Pumpures dzīvē ienāca jau kopš skolas laikiem. “Pirmajā reizē bija jāspēlē ģitāra. Vajadzēja sameklēt notis, ielikt tur dvēselīti iekšā…” Režisoram Nikolajam Mūrniekam jaunās mūziķes darbošanās tā iepatikusies, ka turpmāk licis viņai nākt uz visām izrādēm. “Par visu varu. Aizvilināja uz teātri.” Pirmais nopietnais pārbaudījums bijis muzikālais noformējums iestudējumam “Zītaru dzimta”, bet no 1955. gada Austra jau bija teātra štatā. “Kopš tā laika visa mana dzīve bija mūžīgi svētki – ik pa laikam pirmizrāde un atkal svētki. Es jutos ļoti laimīga. Kaut arī biju orķestra bedrē vai aizkulisēs, biju viena no visiem. Viens ritenītis, viens zobratiņš kopīgajā mehānismā.”
Austra atzīst, ka tā bija laime vai varbūt liktenis – piedalīties visos mēģinājumos, visās izrādēs, kurās skanēja Imanta Kalniņa mūzika. Iemācījusies visas dziesmas. Sākumā pati priekš sevis un kolēģiem. Viņi arī Austru grūšus izgrūduši uz skatuves. Pirmie līdzdziedātāji – Juris Bartkevičs, Ieva Akuratere un citi no toreizējās aktieru studijas.
Vienu laiku Austra pierakstījusi visus koncertus. Bet ko daudz pierakstīsi, ja, aizbraucot uz Rīgu ar astoņiem koncertiem, spēlēt iznāk sešpadsmit. Un pa nakti vēl pie studentiem. “Man nebija ne svētdienas, ne svētku dienas. Dziedāju divdesmit gadus pa trim koncertiem dienā. Pilnās zālēs. Bez reklāmas, bez menedžera, bez dūmiem un baleta aizmugurē. Es no dzīves biju it kā atslēgusies, kad pēc divdesmit gadiem pamodos, izrādījās, ka laiks ir gājis uz priekšu un cilvēki novecojuši.”
Vai ir kāds nepiepildīts sapnis? “Aizbraukt uz Indiju. Gribētu būt arī Ēģiptē un Japānā. Visur, kur neesmu bijusi. Zinu, visur nepaspēšu, bet cerēt jau nav kaitīgi.”
Liepājas teātra afišā ierakstīts: 6. decembrī pulksten 16 Austras Pumpures jubilejas sarīkojums. Rīgā, Mākslas darbinieku namā, piektdien, 28. novembrī, atmiņu vakars. 29. novembrī koncerts Imantas kultūras pilī. 30. novembrī Tukumā.
Aiziesim! Jo Austra Pumpure saka: “Drīkst. Visi drīkst nākt. Visi ir ielūgti.”
Raksta autors: Sarmīte Pujēna
Avots: laikraksts “Kursas Laiks”
Datums: 2008. gada 28. novembris