Kas ir Austra Pumpure? Viņa ir dziedātāja. Dieva dota. Kas viņu nezina, pats vainīgs. Austra rāda savu fotoalbumu un stāsta. Austra atbild uz jautājumiem.
– Par ceturto Imanta Kalniņa dziesmu programmu parunāsim mazliet vēlāk. Pastāstiet par savu dzīvi.
– No dzīves es neko nesaprotu. Pastāstiet man par to. (Te parādās fotogrāfs.) Nē, fotografēties man nepatīk.
– Jūs daudz koncertējat. Varbūt jums ir savs menedžeris?
– Nav. Tāpēc koncertējam, kur mūs uzaicina. Es ļoti vēlos aizbraukt uz Latgali. Tur mani gaida jau trīs – ai, nē! – jau gadus piecus mani aicina uz Latgali. Mums tikai vajadzīga mašīna un benzīns. Varbūt paēdinās mūs kādā skolā un turpat arī pārguldinās. Agrāk koncertus rīkoja kolhozu priekšsēdētāji un partijas sekretāri. Tagad viss paputējis…
– Un tāpēc jūs koncertējat ārzemēs…
– Tā sanāk. Pagājušā gada novembrī viesojāmies Beļģijā un Zviedrijā. Dziedājām galvenokārt vecākās un vidējās paaudzes latviešiem. Imants Kalniņš viņiem bija neatklāta pasaule. Imants nav pratis sevi popularizēt. Pateicoties viņa dziesmām, mana atmoda sākās jau septiņdesmitajos gados, nevis kā daudziem – piecpadsmit gadus vēlāk. Beļģijā un Zviedrijā es dziedāju arī tās dziesmas, kas tapušas Sibīrijā. Es centos programmā sasaistīt kopā gan Imanta Kalniņa, gan Sibīrijas, gan arī latviešu tautasdziesmas. Liekas, man tas izdevās. Es nezinu, kas šodien ir vajadzīgs, lai piesaistītu publiku. Kaut kas ir jāizdomā. Šodien izlasīju avĪzē par kādu atpūtas vakaru ar šmaugu meiteņu uzstāšanos. Vakars bez galdiņiem, bet ar gultām. Es lasīju un smējos. Tā mēs neprotam, jo neesam šmaugas. Kad koncertēsim, zālē noliksim piepūšamos matračus. Kas vēlēsies, varēs gulēt. Galvenais, lai nopērk biļeti.
– Cik gadus jūs dziedat Imanta Kalniņa dziesmas?
– Pirmā uzstāšanās, izpildot viņa dziesmas, bija pirms divdesmit gadiem. Es vēlos izveidot jaunu programmu – Imanta Kalniņa dziesmu izlasi. Es ietvertu arī tās dziesmas, kuras nav bijušas vēl nevienā no četrām Imanta Kalniņa dziesmu programmām. Manā repertuārā ir kādas simt divdesmit Imanta dziesmas, tāpēc būs grūti izvēlēties. Meitenes saka: „To vajag un to vajag.” Visu ko vajag.
– Kādās Latvijas pilsētās esat uzstājusies ar pēdējo Imanta Kalniņa programmu?
– Rīgā un Liepājā. Rīgā cilvēki teica, ka pēdējā esot vislabākā no visām iepriekšējām programmām. Nesen koncertējām veco ļaužu pansionātā „Iļģi”. Uz galdiem – svecītes. Visi jaukI sapucējušies un ar bijību klausās mūsu uzstāšanos. Zviedrijā bija gluži tāpat. Arī tur mēs koncertējām veco ļaužu pansionātā.
– Vai tā ir taisnība, ka dziedat arī esperanto valodā?
– Jā. Daudz esam koncertējuši dažādās pasaules esperantistu nometnēs. Dziedot latviski, esperanto valoda mums palīdz klausītājiem izskaidrot dziesmas tekstus. It sevišķi vāciešiem iepatikušās mūsu dziesmas. Arī Berlīnē man ir jauniešu grupa, ar kuru es koncertēju. Mans nepiepildāmais sapnis ir iemācīties katras tautas vienu dziesmu oriģinālā. Un tomēr… Lai arī kādā valstī mēs uzstātos, vienmēr cenšamies kaut vienu pantiņu nodziedāt tās tautas valodā, kuras zemē viesojamies. Sen esmu aicināta uz Poliju. Kāda tūrisma firma apsolīja segt ceļa izdevumus. Firmas šefs mūs redzēja Viļņas koncertā, iepatikāmies, un tikām uzaicinātas. Neaizbraucām. Nesen viņu satiku Spānijā, bija baigi apvainojies. Tomēr salīgām mieru, un šogad varbūt arī aizbrauksim uz to Poliju. Par šo zemi man ir labas atmiņas. Atceros savu koncertu 1989. gadā Varšavā. Milzīga zāle, klusums. Pēc koncerta mūs nelaida prom. Bučoja uz vaigiem un teica: paldies. Arī kādā Polijas ciematā mūs ļoti labi uzņēma. Kāda poliete teica, ka nevienai tautai neesot tik skaistas dziesmas kā latviešiem. Kad 1988. gadā uzstājāmies Krievijā, arī krieviem mūsu dziesmas bija liels pārsteigums. Kāds krievs esot domājis, ka mēs šeit Latvijā lecam tikai polku. Viņiem ļoti patika Imanta Kalniņa dziesma „Pilsētā, kurā piedzimst vējš”. Viņi jautāja, kāpēc nezinot Imantu Kalniņu, bet tikai Raimondu Paulu. Atbildēju: „Tāpēc, ka Imants nav pratis sevi popularizēt.” Kad dziedājām Volgogradā, klausītāji pat piecēlās kājās. Viens amerikānis vēlējās tuvāk iepazīties ar latviešu tautu, jo mums esot skaistas tautasdziesmas.
– Koncerti… Koncerti… Kas nākotnē ieplānots?
– Vasarā braukšu uz Angliju. Mani ielūdza esperantisti. Viņi organizē man koncertus.
– Jums veicas. Nepārtraukti kāds ielūdz…
– Jā. Koncertējot plašajā pasaulē, mēs nepārtraukti kādam iepatīkamies. Piemēram, dziedot Vācijā, mēs iepatikāmies franču tūristiem, un viņi mūs uzlūdza paciemoties un padziedāt Francijā. Mēs neaizbraucām, jo bija sarunāts koncertēt Spānijā. Neviens tevi neaicinās, ja tevi nepazīs. Publika ir jāiekaro. Kad dziedājām Vīnē, nakts koncertā, mūs uzaicināja dāņi uz Kopenhāgenu. Uzaicināja un apsolīja segt ceļa izdevumus. Pirms braukšanas uz Angliju vēl padziedāšu Ungārijā. Esmu uzlūgta.
– Jūs un esperanto. Pastāstiet par to.
– Liepājā esperanto klubs dibinājās 1984. gadā. Kad tajā pašā gadā Kuldīgā bija visas plašās Padomju Savienības esperantistu saiets, mūs uzlūdza koncertēt. Mēs aizbraucām. Sagatavojām dziesmiņas esperanto valodā. Nodziedājām. Un… mūs nelaida projām no skatuves. Dziedājām latviski. Pēc tam koncertējām esperantistu saietā Lietuvā. Tad vēl neko nesapratu no esperanto. Tur bija kaut kāds konkurss. Nodziedājām divas dziesmas. Aplausi. Nodziedājām vēl dziesmas sešas, septiņas. Domājām, par šādu huligānismu mūs diskvalificēs. Konkurss taču. Bet nē… Ieguvām pirmo vietu. Vēlāk esperantisti mūs aicināja uz Bulgāriju, tad aizbraucām uz Vāciju. Tā arī iemācījos esperanto valodu. Pateicoties esperanto valodai, man radās interese par citām valodām. La čagreno mia granda. Tas ir – bēda mana, liela bēda.
– Kā jūs iesākāt dziedāt?
– Biju pārliecināta, ka man nekad neskanēs. Tad viens puisis sāka man rādīt uz ģitāras akordus. Iepatikās. Iestājos Liepājas mūzikas skolas kordiriģentu klasē. Vēlāk savās izdarībās mani iepina Liepājas teatrāļi. Toreiz teātrī valdīja „dzīvā” mūzika, ne ieraksti. Tur spēlēju ģitāru. Tad sākās Imanta Kalniņa ēra, un teatrāļi izgrūda mani sabiedrībā. Viņi teica: „Kas ir? Tu mums dziedi, bet citiem – nē?” Tā iesāku dziedāt Imanta Kalniņa dziesmas. Toreiz Imants man teica: „Dziedi, Austra! Es tev dodu savu svētību.” Kopš sevi apzinos, esmu dziedājusi. Mans tēvs bija muzikants – trompetists. Visi ģimenē mīlēja dziedāt. Tagad nožēloju, ka nepierakstīju agrāk – ģimeņu lokā, kāzās, citos saietos – dziedātās ziņģes. Toreiz bija tā – sastopu kādu cilvēku nākošajā dienā pēc kāzām, domāju, ko man darīt? Nerunāju – dziedāju. Tā ar to dziedāšanu bija. Tagad dziedu somu, vācu, norvēģu, poļu, leišu, igauņu un arī citās valodās. Teikšu to, ka somu valoda ir visgrūtākā. Mans vislielākais atklājums – Somijā dzīvojošie sāmi. Viņu valoda man ir sveša. Bet dziesmas… Viņu dziesmas! Tās ir ļoti man tuvas. Nu, jā… esperanto. Tas ir mans lodziņš uz pasauli. Neviens anglis tevi vakarā neielaidīs savā mājā tikai tāpēc, ka tu runā viņa valodā. Bet esperantists – vienmēr. Esperanto – tā ir pazīšanās, tā ir draudzība visās pasaules malās.
– Par sev un citiem stāstot, jūs esat ļoti emocionāla.
– Jā. Bet nerakstiet tās muļķības, ko es sarunāju.
Raksta autors: Sarunu ar Austru Pumpuri pierakstīja Andris Bernāts
Avots: “Kurzemes ekspresis”
Datums: 1994. gada 2. marts