Māris Čaklais nekad nav slēpis, ka viņu ar Liepāju saista īpašas izjūtas. “Liepājai piemīt savāds lirisms. Varbūt tas nāk no jūras, no krasta, apkārtnes mežiem, cilvēkiem, kaut kāda pāridarījuma sajūtas… No daudzkā,” saka dzejnieks. Viens gan viņam ir pilnīgi skaidrs – te vienmēr labi skolas darbos.
Šajās Dzejas dienās Māris Čaklais atkal ir “pilsētā, kurā piedzimst vējš,” tiekas ar lasītājiem, bet vakar Tālivalža Sīļa grāmatnīcā reprezentēja savu jauno grāmatu “Viņi dejoja vienu vasaru”. Poētiskā kafejnīca bija pārpildīta. Apgāda “Likteņstāsti” vadītāja Anita Mellupe ar prieku konstatēja, ka arī Liepājā šis izdevums ir ļoti gaidīts. Citādi tas nevarēja būt, jo liela daļa dziesmu ir cieši saistītas tieši ar Liepāju un tās cilvēkiem. Tās un daudzas citas kļuvušas jau par leģendām.
Te varētu sākt ar laiku, kad dzima “Liepājas dzintars”, kad Māris Čaklais bija kopā un iekšā visā šajā mistērijā ar Juri Pavītolu, Ēriku Ķiģeli, kad nāca Imanta Kalniņa laiks un vēl, un vēl… Un Austra Pumpure, kas līdz šai dienai viņus visus kopā sauc un dziesmu dvēseli nodod nākošajai paaudzei.
“Šie vārdi un šīs dziesmas radās visdziļākās stagnācijas laikā,” reprezentācijā teica Māris Čaklais. Jā, bet tagad joprojām atrodas cilvēki, kuri bezkaunīgi apgalvo, ka tad neviens neko prātīgu nav uzdrošinājies pateikt. “Tās ir laika zīmes, tās paliek. Neviens tās nespēs izdzēst,” tā Māris Čaklais.
Raksta autors: Indra Imbovica
Avots: laikraksts “Kurzemes Vārds”
Datums: 1996. gada 12. septembris