Divas Imanta Kalniņa dziesmas – “Blūzs” un “Bāka” – tieši saistītas ar Austru Pumpuri. Režisors Gunārs Piesis pēc ilgas piespiedu dīkstāves bija ticis pie darba – filmas “Tavs dēls” uzņemšanas.
Scenārijs bija vārgs, tēma diez vai aizņēma Gunāra māksliniecisko domāšanu, tāpēc viņš gribēja piesātināt filmu ar dažādiem blakusgājieniem. Viena iecere bija – panākt, lai Imants Ziedonis lasa “Epifānijas”, utt.
Šis tas Gunāram arī izdevās. Kaut arī filmēties “inteliģences epizodē” atteicos, viņš man piedāvāja uzrakstīt vairākus dziesmu tekstus Imanta Kalniņa dziesmām, ko filmā dziedātu Austra Pumpure.
Austrai filmā būtu jātēlo cūkkope. Vai Austra tādus vien piedāvājumus redzējusi? Viņa bija ar mieru, un tapa divas skaistas dziesmas, kuras nu jau neatkarīgi eksistē vairāk nekā divdesmit gadus.
Austošs ir viņas vārds, austoša Austras darbība Liepājā, mūzikā, jaunajos Austras bērnos. Tāpat kā pirms divpadsmit gadiem, kad rakstīta šī eseja.
Un izrādās – visiem ir gana. Imants Kalniņš neapstrīdams un suverēns skan no koru svēlajām mutēm, žirgtajiem bērnu ansambļiem, skan no koncertestrādēm un roka festivālos, skan no Dziesmu svētku estrādes. Vai var aizmirst epizodi, kad vesels Maskavup traucošs vagons uz Andreja Upīša simtgadi dimdina fragmentus no iepriekšējā vakarā Operas namā dzirdētās Imanta Kalniņa un Andreja Upīša oratorijas “Rīta cēliens” pirmatskaņojuma – “Vecā Bībele ir kritusi”? Nekas nav kritis. Bet… varbūt tas ir prieks par iespējamību?
Bet sešdesmitajos šis pats demokrātisms, kas tagad ir uzziedējis un nobriedis, pastāvēja vēl tikai atsevišķu cilvēku izpratnē un plašāku jaunatnes aprindu aptaujās. Viens tāds uzticams ansamblis, kas stāvēja Imantam līdzās visos dzīves brīžos – gan personiski, gan sabiedriski grūtos, bija “Menuets” ar Jāni Blūmu un otrs – klusāks, intīmāks pols – Austra Pumpure.
Un, kad Liepājas teātra koncertmeistare Austra Pumpure iznāk uz Mākslas darbinieku nama skatuves, Ģildes proscēnijā vai arī – vēl labāk – savās mājās, Liepājas teātra Mazajā zālē, ar savu otro Imanta Kalniņa dziesmu programmu, – es iekšēji iesaucos: “Atkal, atkal ir debesis pušu…”.
Un, kaut arī šī dziesma nāks tikai koncerta beigās kā neiztrūkstoša piedeva, tā uzšalc to īpašo atmosfēru, kura tik izšķērdīgi brāzmo agrīnajā Kalniņā un kuru tik veiksmīgi atšifrē Austra.
Debesi – tavu šīsdienas, šībrīža debesi – kopā šuj vientuļa, neuzspēlēta balss. Balss tev. Vēlāk debesi kopā šūs koris, un tas būs cēli un vareni.
Pirmās programmas bukletiņā teikts: “…negaidiet Austras Pumpures izpildījumā graujošus forte fortissimo ar modernām skaņu iekārtām, negaidiet līdz pilnībai izkoptus vokālus dotumus, bet atcerieties šī dziesmu vakara (mēs taču to nesaucam par koncertu) pieteikumu: “Aicinām visus, kam tuvas Imanta dziesmas, padziedāt kopā ar mums!””
Sešdesmitajos gados Rīgas kinostudija taisījās (jau bija sākusi) uzņemt filmu pēc O. Zeļļa scenārija. Es scenāriju tiku lasījis pie Imanta mājās (viņš gribēja vēl dziesmu tekstus) un varu teikt – scenārija autors var būt apmierināts, ka palika šī dziesma par Johanu, ko ekspansīvais Andris Bērziņš dzied Dailes teātrī iestudētajā Gunāra Priedes lugā “Nāc uz manām trepēm spēlēties”, bet kas pavisam citādāk – noslēpumaināk, sazvērnieciskāk – skan Austras izpildījumā.
“Dziesmiņa par to gadījumu ar Džordāno Bruno” Austras izpildījumā skan pavisam aizrautīgi. Vienubrīd tā vien liekas, ka Austra ir dedzināmā ķecere, otrbrīd – “Nevainīgā” ugunspiesviedēja vecenīte, tad līksmojošais pūlis (Piesvied, piesvied pagalīti, malku nežēlo) un arī pūļa pretstats, antipūlis. Nu, protams, ka antipūlis. Cilvēka balss.
Austrai piemīt spēja panākt visai attāla materiāla aktualizāciju, īpaši teātra dziesmās. Un dzīvo Imanta teātra dziesmas – Austras vakaros ataust dziesmas no Andreja Upīša “Laimes lāča”, dziesmas no izrādes “Princis un ubaga zēns” (brāļa Viktora vārdi), brīnumainā “Brīvības dziesma” no izrādes “Brēmenes muzikanti” (Maijas Līcītes teksts).
Vai tā ir Liepāja, par kuru Austra dzied sava koncerta sākumā un izskaņā (otrajā programmā jau ar saviem palīgiem – Liepājas teātra jauniešiem)? Jā, tā ir Liepāja – tekstam topot, pavisam dokumentāla. Bet reizē tā arī nav tikai Liepāja.
Latvija ir Austras dzimtene, Nīca un Liepāja, bet Austras dzimtene ir arī dziesma.
Tāpēc viņu saprot esperantistu simti un tūkstoši. Tāpēc izbrīnā, vaļā acīm viņu, krievvalodā dziedošu, klausās uz Maskavas Centrālā literātu nama skatuves un pēc koncertiem prasa, kur viņa spēlēs vēl.
Imants, Austra un ģitāra – neskatoties uz visas pašdarbības mākslas profesionalizēšanos (bet varbūt – tieši skatoties uz to?) – šai trijotnei ir kāda burvju mākslas rīkstīte, kas vienmēr noliecas uz to pusi, kur pulsē kaut kas dzīvs.
“Nakts staigā tevī kā vārtos” – dzied Austra dziesmā Gunāra Pieša filmai “Tavs dēls”, kurai Imants šo dziesmu un “Blūzu” komponēja un kurā Austra spēlēja savu dziedamo kinolomu. Tad, kad sākās kinospecifikas nosacītā mērķtiecīgā filmas apgraizīšana, protams, no dziedāšanas palika tikai juceklīgs fons, tomēr palika – arī šīs divas dziesmas. Vienu no tām – “Blūzu” – krājumā “Pulksteņu ezers” esmu veltījis Austrai. Abas šīs dziesmas Austrai īpašmīļas.
Liekas, ka te viņa visvairāk dod no saviem pagrabiem – draudzīgi savējā, “čomiskā” Austra atklāj kaut ko tik pavisam vāru, vieglievainojamu, ka man gribas – kaut es to tekstu savlaik būtu rakstījis krietni īsāku. Man ir žēl tik nesaudzīgas atklāsmes, un tieši tai momentā, kad es, mākslinieces iedrošināts, esmu pārvarējis šo žēlumu, manī ir notikusi māksla.
Tā ir mūžīgā mākslinieka nežēlība pret sevi, kas uzrada bāku, kura gan lūdzas un sūdz, bet arī mirkšķina savu neizskaužamo cerību.
Tai ir jābūt lielai mākai –
jūru dabūt gliemežvākā.
Bet ir māksla divtik jauka –
izdabūt no vāka laukā.
Zvaigznīt, zvaigznīt, tu, kas dedzi,
tu to visu labi redzi.
Viena lāse sausā rīklē –
pašas atritinās mīklas.
Kaut kas silts pie salta kakla –
un tu noklājies kā paklājs.
Zvaigznīt, zvaigznīt, tu, kas svini,
tu mūs arī labi zini.
Naža gals vai mata tiesa –
vienam gars, bet otram miesa;
kas tā ir par mūža lietu –
vienmēr viena sprīža pietrūkst?
Zvaigznīt, zvaigznīt, ja tu zini,
eh, ja zini, uzmirkšķini!
Nav ko turēties pie stara,
tas ir – kā pie sausa zara.
Brīdi atšķiries no bara,
pieglaudies pie silta sara.
Zvaigznīt, zvaigznīt, ko tu trīci?
Labāk padziedi mums līdzi!
Aiz tāliem lediem, ko dienā
saule ar stariem griež,
viscauru nakti bāka
rokas pret debesīm sviež.
It kā putnus tur laistu
bākas stars spoži skaļš,
iežēlotos tūlīt
un sauktu tos atpakaļ.
Bet varbūt bāka ko prasa,
žēlojas, draud vai sūdz?
Nakts tevī staigā kā vārtos.
Viņa par tevi lūdz.
Autors: Māris Čaklais, I. Kalniņa nošu teksts
Avots: Grāmata “Viņi dejoja vienu vasaru: dziesmu teksti”
Datums: Rīga, Anitas Mellupes SIA BO „Likteņstāsti”, iespiests 1996. gadā Talsu tipogrāfijā, 174 [1] lpp.