Nu jau pagājuši 10 gadi, kopš Liepājā katros ar folkloru saistītos svētkos neiztrūkstoši piedalās Liepājas teātra aktrišu folkloras kopa „Atštaukas”. Pēdējos gadus par savu mājvietu kopas dalībnieces – dziedošās aktrises – izvēlējušās senu krodziņu Bāriņu ielā, kurā, kā vēsta nostāsti, stiprinājies pats Krievijas cars Pēteris I. Šeit, ko pašas atštaukas mīļi rucaviskā izloksnē nosaukušas par „Namīnu”, izveidots Lejaskurzemes folkloras centrs.
Kad atskatās uz 10 gadus tālu vēsturi, tad pirmais koncerts notika Liepājas teātra sezonas noslēgumā, kā papildinājums jau par tradīciju kļuvušām „Skroderdienām Silmačos”. Divpadsmit aktrises izveidoja apmēram divdesmit minūšu garu priekšnesumu par Saulgriežu tēmu, ar visu tai piederošo apdziedāšanu. Toreiz aktrises aizstāvēja domu – ja var būt dziedošo aktieru – vīriešu programma, tad kāpēc arī dāmām ko neparādīt. Divpadsmit dziedošie kungi no Liepājas pa pasauli izceļojās un daudzus iepriecināja ar savām dziesmām, tomēr ilglaicības ziņā ar dāmām sacensties viņiem tā arī neizdevās.
Par atštaukām tautas valodā tiek sauktas mutīgas, par balamutīgas sievas. Tādas arī viņas ir – gatavas dziedāt un runāties, teikt arī pa šerpākam vārdam, tomēr sadzīvē viņas ir labestīgas un izpalīdzīgas. Ja šai dzīvē visam ir sava ass, tad „Atštaukām” tādas ir divas. Par galveno organizētāju un kopā saturētāju – saimnieci var dēvēt Ināru Kalnarāju, savukārt muzikālais balsts noteikti ir Austra Pumpure. Lai arī kopai ir izteikti folklorisks gars, tomēr viņas īsti neatbilst ne folkloras, ne etnogrāfiskā ansambļa statusam. Citas šādas muzicējošas grupas Latvijā nav. No dažādām vietām nākušajām aktrisēm izpaužas katras dalībnieces dzimtās puses savdabība. Tāpēc arī tērpi ir tautiski, tomēr ne etnogrāfiski precīzi. Katrs priekšnesums ir kā neliela izrādīte, jo pa vidu dziesmām dzirkstī parunas, sakāmvārdi, tiek izspēlēta pa tautas anekdotei. Katrai aktrisei priekšnesumā jau izveidojies savs tēls: vecākā, gudrākā sieva, jaunā vējagrābsle, norūpējusies precētā, kārīgā, aizsēdējusies vecmeita un vēl citi tēli, kuri nav sastinguši, bet mainās. Tāpēc jau labu laiku sievām neliek mieru doma par sava folkloras teātra izveidi. Pagājušā vasarā izveidots koncertgabals par pirtī iešanu, kurš dod arī nelielu ieskatu tautas medicīnā un maģijā, tai pašā laikā tas izvērsās itin erotisks, ar nerātnās folkloras izmantojumu nedaudz savircots, lai arī neko vairāk par meitieti kreklā un garās, špicainās apakšbiksēs neparādīja. Bet ko nu viņām, balamutīgām atštaukām padarīsi – katram teiktam vārdam – trīs pretī!
Raksta autors: Renāte Mielava
Avots: “Laiks”
Datums: 2005. gada 10. septembris