Austras dziesmas. Austrasdiena. Daudziem latviešiem tie ir gandrīz suģestējoši vārdi. Dziesminiece Austra Pumpure bija viena no tām, kura vēl tad, kad vārds “brīvība” skanēja pieklusināti, un Atmodas laiks pat sapņos nevienam nerādījās, uzjundīja mūsos trauksmi un ilgas. Droši vien tāpēc, ka Austrasdiena nav mākslīgs veidojums, bet radies iz tautas, līdzīgi kā dziesmotā revolūcija, tā pastāv vēl šodien. Daudziem tās ir neaizmirstamas jaunības atmiņas, citiem – kaut kas pavisam jauns. Vēl neiepazīts. Aizvadītā Austrasdiena jeb Svētki pašsacerētajai dziesmai risinājās mākslinieciskās jaunrades centrā “Vaduguns”. Kā allaž labestīgi, priekpilni un dziesmu bagāti.
Pati Austra šoreiz sevi it kā pabīdīja maliņā, lai vispirms izdziedas jaunie. Austrasbērni. Un tikai pašu sacerētās dziesmas, jo tādu dziesminieku mums šodien ir daudz. “Kas to lai zina, kas sacerējis mūsu tautasdziesmas, vai šiem ļaudīm bija muzikālā izglītība, vai zināja harmonijas likumus un kā veidot pantus? Esmu ievērojusi, ka ir dziesmas, kuras tauta dzied, bet kuras jūs nemūžam nedzirdēsit ne radio, ne televīzijā. Varbūt nevajag ar’. Mēs dziedam ar plikām ģitārītēm, bez skaņu pastiprinājuma. Iedomājieties baletu aizmugurē: mums visiem taču ir fantāzija!” savus svētkus ievadot, bez humora nevar iztikt Austra Pumpure.
Un skan jauno sacerētās dziesmas. Gandrīz visas par mīlestību. Atceros, nesen, kādā Jaungada intervijā, šodien populārais dziedātājs Gunārs Kalniņš visiem šai gadā vēlēja, viņaprāt, pašu galveno: dāvājiet viens otram mīlestību. Tad pasaule neiznīks. Banāli, bet patiesi vārdi.
Dzied Kristaps, Kristīne, Ziedonis, Andris, Ilmārs un daudzi citi. Par katru Austrai kāds labs vārds pasakāms. Pašiem jaunākajiem – iedrošinājums. Vairāki no jaunajiem dziesminiekiem arī tekstus raksta paši. Neuzticas dzejniekiem, komentē mamma. Piebilstot, ka klausītāji varēs vērtēt izpildījumu, noteikt sev vistīkamāko un izvēlēties tos, kurus nākamgad sūtīt uz Eirovīzijas dziesmu festivālu. “Droši varat izvēlēt vairākus, jo brauks jau visi,” nosmej Austra.
Austrasdiena kā tradīcija aizsākās pirms vairāk nekā desmit gadiem. Koncerti biežāk notikuši Rīgā, nevis Liepājā. “Pirmās Austrasdienas bija Anglikāņu baznīcā, toreizējā studentu klubā. Dziedājām divas dienas un naktis. Pirmajā tikai Imanta Kalniņa dziesmas, jo visi ar tām esam auguši garīgi. Tad tautasdziesmas. Otrajā dienā katrs dziedāja, ko gribēja. Radās tādi komponisti, kuri pat paši sacer tekstus. Es arī sacerēju dziesmas,” atmiņās kavējas šīs dienas vaininiece.
Tagad gan viņa vairāk lepojas ar jaunajiem un ne vairs tik svaigajiem Austrasbērniem. Viņu ir vesels pulks. Kā “Acīm” vēlāk atzina viens no veterāniem Ziedonis Stutiņš, bijušais liepājnieks, tagadējais tukumnieks: “Austrasbērns – tas ir īpašs statuss, bet vairāk pašam iekšēji, emocionāli. Tā ir dzīves sastāvdaļa, un tie visi ir pozitīvi slimi cilvēki.” Austrasbērni ir arī Juris Bartkevičs, Ieva Akuratere, Valdis Atāls, Silvija Silava, Arnis Miltiņš, Juris Hiršs. Kur nu visus viņus nosaukt!
Ziedonis pastāsta, ka viņš ir Austrasbērns jau 22 gadus. No Maskavas olimpiādes laikiem. “Pazīstami gan mēs esam senāk, jo Ievas Mūrnieces dēls Mārtiņš mācījās ar mani vienā klasē. Tolaik viss teātris kopā čupojās. Biju pie Mārtiņa uz vārda dienu, arī Austra tur bija, un mēs kopā dziedājām. Viņa dziedāja, es biju beigts,” tagad atzīst dziesminieks. Kad viņam bijis 19 gadu, pirmoreiz kopā ar Austru Pumpuri spēlējis uz skatuves Liepājas teātrī.
“Kad saka: šais saietos notiek baigās dzeršanas, nav taisnība. Tā ir viena fantastiski liela muzicēšana. Kādreiz Anglikāņu baznīcā varējām sēdēt trīsdesmit četrdesmit cilvēku caurām naktīm. Uz galda bija viena šņabja pudele, un tā pati netika izdzerta, jo tas nebija galvenais. Zinu, ka ir visādas baumas par dzeršanu, bet tas viss ir blefs,” pamato Austrasbērns.
Tagad ir cits laiks, vērtības un kvalitāte. “Skatos, meitenes ar zābakiem kājās kāpj uz skatuves: mūsu laikā tas skaitījās stulbi vai amorāli. Tā vienkārši nedarīja. Vai uzkāpj, ģērbies mētelī uz skatuves, turpat novelk, nomuzicē, uzvelk mēteli un aiziet. Tautasdziesmu programmās mēs kādreiz dziedājām ar uzsietām tautiskām prievītēm…”
Ziedonis atzīst: ko esmu saņēmis no Austras, to tagad dodu tālāk. Viņš Rīgā, Skolēnu pilī, bērniem māca ģitāras spēli un Tukumā organizē folkmūzikas festivālus. “Kas tajos sabrauc? Latvijas jaunie folkmūziķi, un visi ir Austrasbērni. Tas ir fantastiski, jo kamēr Austra būs uz skatuves, kaut varbūt kādreiz vairs nedziedās, viņa vienmēr būs tā, kura mūs saistīs,” spriež tagadējais tukumnieks.
Andris Mičulis ir vienīgais Austrasbērns, kurš dziesmas dziedot, tās pavada ar kokli. Jau apmēram 20 gadus. “Tie, kuri atnāk uz koncertiem, pēc tam dzied visi. Gadās, ilgi, pat līdz rītam. Tāpēc kādreiz Andris netiek pie vārda. Atceros, vienreiz viņš zibenīgi jau sāk cītīgi spēlēt: neviens vēl nebija sācis dzert ne tēju, ne kafiju, bet Andris spēlē. Man viņš pēc tam atzinās: kad sāks spēlēt tie lielie griezēji, es netikšu pie vārda,” labsirdīgi nosmej Austra.
Andris pats vēlāk “Acīm” pastāsta, ka ar Austru saticies caur zaļajiem. Tolaik vēl nebija Vides kluba, bet tā dēvētais Talku centrs, kurš bieži rīkoja talkas. “Vienreiz pēc šīm talkām Liepājā bija Austrasdienas pasākums. Pēc tām vienmēr notika padziedāšanas pie viņas mājās. Tā tas viss sākās,” atceras šis Austrasbērns.
Kokli puisis esot izvēlējies tāpēc, ka viņu interesē šā latviskā instrumenta filozofiskais pamats folklorā. Kokle kā latviskuma simbols. Kad to visu sev noskaidrojis, tad arī vēlējies apgūt spēli. Vārdus dziesmām lielākoties raksta pats. Svešiem vārdiem melodiju esot ļoti grūti rakstīt. Taču tas nenozīmē, ka Andrim nav dziesmu arī ar dzejnieku vārdiem.
Pateicoties Austrai, es sāku cilvēkiem publiski priekšā dziedāt. Pirms tam nebiju iedomājies, ka kādreiz to darīšu arī citiem. Dziedāju tikai savu paziņu un draugu pulkam, talkās. Ar Austru tas viss sākās nopietnāk. Man ir tā sauktais folk jeb bardu stils, un pats dziesmas aranžēju. Es neesmu folklorists,” par sevi saka koklētājs.
Andris ir rīdzinieks. Viņš pastāsta arī par savu brīvā laika nodarbi, senču svētvietu un latviešu senās kultūras pētīšanu. Tās ir dažādas senrakstu zīmes, simboli folklorā un citi meklējumi. Vasarās Andris dodas ekspedīcijās, un šai jomā pētīta ne tikai mūsu un leišu zemīte, bet pabūts arī citās valstīs. Lai salīdzinātu, Mičulis saka.
“Mans tēvs ir Austras brālēns. Viņas tēvs ir mana vectēva brālis. Viņi bija četri brāļi, un visi muzikāli. Arī mans vectēvs spēlēja trompeti pūtēju orķestrī. Droši vien tādā veidā tā muzikalitāte iedzimusi,” spriež Ilmārs Pumpurs, vienīgais no Austrasbērniem, kurš patiešām ir dziesminieces radinieks. Arī viņš atzīst, ka Austras koncerti bija viens no iemesliem, kāpēc sācis mācīties ģitārspēli. Pie Austras nonācis kā radinieks, bet arī kā muzikants, kas jau tai brīdī māk spēlēt. Ilmārs stāsta, ka arī kopā diezgan daudz esot spēlējuši.
“Atceros, 1984. vai 85. gadā, kad Rīgas Leļļu teātrī dziesminiecei bija koncerti, dziedāja tādas dziesmas, ka zāle cēlās kājās. Sajūta tāda: ārprāts, tādas dziesmas taču nedrīkst dziedāt! Kas tagad notiks? Tas bija kā pirms revolūcijas. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuri mūs modināja ar savām dziesmām un noskaņām. Radīja vēlmi pēc brīvības un vēl pēc kaut kā lielāka.”
Tagad Ilmārs izveidojis kapelu “Hāgenskalna muzikanti”, kas izpilda senas, vairāk nekā pirms simts gadiem rakstītas, ziņģes: šodien tādu mūziku nesanāk bieži dzirdēt. Mūziķi no Pārdaugavas, Āgenskalna, kurš vēl ne tik senos laikos dēvēts par Hāgenskalnu. Pat Smiļģis to tā saucis. Arī Liepājā muzikanti ir visai bieži ciemiņi ne tikai šajā Austrasdienā, bet bijuši arī aizvadītajos Ziemassvētkos un koncertējuši kopā ar mūsu “Atštaukām”.
Arī mūzikas instrumenti kapelai ir senatnīgi: pogu cītara, kura savulaik Latvijā bija ļoti populāra, bet mūsdienās nepelnīti aizmirsta.
Ilmārs kapelā spēlē mandolīnu. “To pavisam nejauša gadījuma sakarā nopirku Rīgā, Dzirnavu ielas antikvariātā. Ieraudzīju šo smuko mandolīnu un nevarēju paiet garām. Sameistaroju, un tagad tas ir labs un skanīgs instruments. Par mandolīnu sen jau biju domājis, jo tā ir gadsimta sākuma mūzikas instruments un Latvijā daudz spēlēta. Mans vecaistēvs savulaik daudz spēlējis mandolīnu. Tagad es arī to mācos,” stāstījumu pabeidz Ilmārs Pumpurs.
Pavisam cita veida mūzikas žanra pārstāvis ir grupas “Tumsa” solists Mārtiņš Freimanis. Viņš gan īsti neesot Austrasbērns, bet arī Mārtiņa muzicēšanas sākums saistās ar Austru Pumpuri. “Kad atbraucām no Aizputes uz Liepāju, tad mūsu pulciņš ar savām ģitārām taisnā ceļā nokļuvām pie Austras. Tas bija pirms apmēram desmit gadiem. Tolaik mēs ar ģitāriņām braukājām apkārt un meklējām arī cilvēkus, kuri mums var palīdzēt, kaut kā pabīdot uz priekšu. Un tas notika tieši pie Austras.” Aizputnieki tad piedalījušies Liepājā organizētajos folkfestivālos un nav šeit jutušies kā svešinieki.
“Austrasdienas parasti cenšos neizlaist. Tagad esmu kļuvis mazliet svešāks, jo esmu krietni citādāka mūzikas žanra pārstāvis. Tomēr man patīk atnākt paklausīties, kas te notiek. Vienkārši un bez pretenzijām,” spriež Mārtiņš.
Klausītājos satiekam arī aktrisi un režisori Agnesi Osi. Viņa teic, ka Austru pazīstot jau veselu pusmūžu. Kopš tiem laikiem, kad kopā teātrī spēlējušas. “Apbrīnoju Austras spēju dot citiem prieku un atraisīt viņus pašus. Tā ir tik interesanta īpašība, kuru es neprotu atšifrēt. Tas ir arī brīnums, ko viņa spēj ar šiem bērniem izdarīt! Viņā nav tās pompozitātes, kas uzsvērtu: es! Viņa saka: mēs, jūs. Manuprāt, tas ir galvenais, kāpēc cilvēki viņu mīl.”
Austrasdienu kuplināt ar tautas dančiem atbraukuši arī rucavnieki – pērnajā oktobrī noorganizētā latvju danču kluba dalībnieki. “Austra jau ir mūsējā, no Kalnišķu puses. Dzīvojusi arī Ķāķišķē. Esam pamanījuši, ka viņa savās dziesmās izmanto arī Rucavai raksturīgās. Tas ir citādāks stils, nekā mēs dziedam, bet ļoti mīļi, ka arī bez mums kāds dzied Rucavas tautasdziesmas. Un vēl kādu laiku dzīvojis mūspusē;” pauž Rucavas etnogrāfiskā kolektīva vadītāja Staņislava Skudiķe.
Raksta autors: Dace Balode
Avots: izdevums “Liepājas Acis”
Datums: 2002. gada 8. marts