Austras dienas, kad teātrī Kabata atkal sanāk Austras Pumpures draugi un domubiedri, lai pārpildītā zālē zem Vecrīgas valdītu vienprātība, muzikantu un klausītāju prieks ir klāt. 5. martā ir Austras vārdadiena, tāpēc marts ir mēnesis, kad Austras dienas tradīcija dibināta. Tas bijis vēl tajos laikos, kad Anglikāņu baznīcā pie Daugavas atradās studentu klubs. Šogad Austras dienas notiek 2. un 3. aprīlī. Festivāls aizkavējās Liepājas teātra 90 gadu jubilejas dēļ.
Koncerti notiek bez iepriekš uzrakstīta scenārija. “Mani draugi saka: ja mēs iepriekš zinātu, kas koncertā būs, uz to neietu. Tā kā tas ir noslēpums, mēs tur noteikti būsim. Mani kādreizējie skolnieki kļuvuši par domubiedriem,” — tā Austra. Daudzi tagad paši sacer dziesmas. Silvija Silava, Juris Hiršs, Arnis Miltiņš, Inta Pauļuka, Anta Eņģele, Zane Šmite — jauno dziesminieku paaudze — no Austras mācījušies ģitāras spēli un mīlestību pret dziesmu.
Liepājas teātris ir A. Pumpures otrās mājas. Te pēc Liepājas mūzikas skolas beigšanas viņa sāka strādāt par koncertmeistari. Spēlēja ģitāru, akordeonu. Joprojām lepojas, ka piedalījusies visās izrādēs, kurām dziesmas komponēja toreizējais liepājnieks Imants Kalniņš.
“Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, kopš ar Kalniņa dziesmām esmu uz skatuves,” rēķina Austra. Simtiem reižu viņa aizrāvusi klausītājus lauku klubos, izstāžu atklāšanās, draugu jubilejās, pat politiskajos mītiņos un deputātu kandidātu aģitācijas izbraukumos. Tādējādi Austra savā laikā aicināja balsot par LNNK biedru I. Kalniņu, kurš Nīcas vēlēšanu apgabalā kandidēja uz AP deputāta krēslu. “Imanta mūzika un dziesmu teksti nav novecojuši. Tie šodien ir pavisam citādi nekā agrāk. Es dziedu jaunās skaņās un ar jaunu saprašanu,” — tā Austra.
Pumpure joprojām dzīvo Liepājā divās komunālā dzīvokļa istabās netālu no jūras. Pirms intervijas viņa šokē ar piedāvājumu — pirkt māju. Skaistais savrupnams Ūliha ielā tagad piederot Zviedrijā dzīvojošiem īpašniekiem, viņi meklējot pircēju.
Viesistabas lielā sekcija pilna ar grāmatām. Uz tās ievēroju Rucavas un Latgales māla krūžu kolekciju. Austra saka — nevienu neesot pirkusi, visas dāvinātas. Istabā ir auksti.
Klādama kafijas galdu, dzīvokļa saimniece pavēsta, ka visai mājai par nesamaksātiem parādiem pagājušoziem atslēgts siltums. “Palīdzēja izdzīvot draugi, kas atnesa malku. Šī ziema nu laimīgi pārlaista,” saka A. Pumpure.
Austras saknes rodamas Bārtā. Tur viņa dzimusi. Nīcā gājusi skolā, Rucavā — izaugusi. Bērnību pavadījusi starp jūru un mežiem, vidē, kur visapkārt skanējusi tautasdziesma. Tēvs vadījis Bārtas—Nīcas aizsargu orķestri, omamma bijusi nepārspēta dziesmu zinātāja, mātes tēvs spēlējis cītaru. “Tas, ko tagad dziedu savās programmās, ir tikai stērbeles no tā greznā dziesmu pūra. Žēl, ka nebiju tik gudra un nepierakstīju.”
Austra labi pārvalda esperanto. Ar tās starpniecību izdevies palūkoties plašajā pasaulē.
Iepriekšējā vakarā bijis zvans no Itālijas. Tur nākamgad esperanto valodas pratēji rīkojot lielus svētkus un noteikti gribot redzēt arī Austru. Uz Eiropu dodoties, Austra parasti vedot līdzi ne tikai savu pamatrepertuāru, bet arī tautas dziesmu tulkojumus esperanto.
No Austras uzzinu, ka tautasdziesmas esperanto valodā vēl divdesmito gadu beigās esot pārtulkojis Eduards Jaunvalks, Liepājas aktrises Amālijas Jaunvalkas brālis. Šo krājumu Austra kopā ar palīgiem joprojām papildinot ar saviem pārcēlumiem. “Tautasdziesmu simboliku nevar izstāstīt, bet esperanto tā ir viegli uztverama.”
Austra uzskata, ka šodien katrs var dziedāt, kā viņam labpatīk. Cieša turēšanās pie tradīcijām nav nepareiza, bet tikpat labi tautasdziesma var skanēt arī no skatuves, pie klātiem galdiem un ģitāras pavadībā, jo tā ir “mana dziesma”.
Pumpure joprojām strādā teātrī. Ansamblis Atštaukas aktrises Ināras Kalnarājas vadībā cenšas parādīt, cik attapīgs savulaik bijis latvietis. A. Pumpure iztiek ar pensiju. Bet par darbu teātrī pagājušajā mēnesī esot piepelnījusi kādus trīs latus klāt.
“Dziedāšana ir enerģijas uzkrāšana. Tas nekas, ja visi nezinās vārdus. Kāds jau vienmēr pratīs līdz beigām. Jāvelk tik līdzi. Kad dziesma ir nodziedāta — sirdī un prātā iekrīt gaišums un spēks,” sarunas beigās piemetina Austra.
Raksta autors: Aigars Štāls
Avots: laikraksts “Diena”
Datums: 1997. gada 2. aprīlis