Ir dziesmas, kas atskan, izskan un aizmirstas, ir tādas, kas savu aktualitāti nezaudē gadu desmitiem. Cauri laikiem skan Imanta Kalniņa dziesmas, un tās šķiet arvien jaunas ar savu savdabību un neatkārtojamību. Tā īsti tām ieskanēties un laikiem cauri aizskanēt ir ļāvusi Austra Pumpure, radot savos koncertos to īpašo gaisotni, kādu nav iespējams uzburt nevienā citā koncertā. Austras Pumpures koncertos klausītājs ir atraisīts, visiem gribas dziedāt. Visi jau arī dzied, pat tie, kas citkārt uz dziedāšanu nav piedabūjami. Šos koncertus tik neatkārtojamus un populārus ir padarījusi, manuprāt, tikai Austrai piemītošā izpildījuma maniere un publikas nedalītā atsaucība.
– Kā jūs spējat radīt tādu noskaņu savos koncertos? Vai ir kāds tikai jums zināms noslēpums?
– Kāpēc manos koncertos valda tieši tāda noskaņa, es nevaru pateikt. Kā tas notiek, es nezinu, varu tikai nojaust.
Pēc mūzikas skolas beigšanas teātrī mani ievilināja režisors Nikolajs Mūrnieks. Viņa sauklis bija: “Luga nav nekas, bet izrāde būs brīnišķīga.” Viņš bija noskaņu meistars, jo viņa lugās jautās tieši tāda īpaša noskaņa, un man vienmēr izdevās kā koncertmeistarei viņam visu izdarīt pa prātam. Es esmu teātra muzikante, un man katra dziesma teātrī jādzied ar citu domu. Esmu piedalījusies visās izrādēs, kurām mūziku un dziesmas rakstījis Imants Kalniņš. Tās dziesmas es mācījos sev, ne jau publikai. Un, kad biju iemācījusies, tad jutos ļoti bagāta. Koncertos es neuzstājos, sākumā es dziedāju tikai saviem kolēģiem. Kāds no teātra vadošajiem darbiniekiem teica, ka tā dziedāt varot tikai draugiem, kas tevi atnākuši apsveikt dzimšanas dienā. Ziniet, viņš man deva ideju. Vai tad draugiem dzimšanas dienā var nodziedāt slikti, var izcept sliktu torti, sliktu kliņģeri? Nekādā gadījumā!
Dziesma man atklājas tikai tad, kad esmu to iemācījusies, tas pilnā mērā attiecas uz Imanta Kalniņa dziesmām. Katrs dziedātājs dziesmu izpildīs citādi. Un tā gaisotne rodas pati no sevis, es tur neko neradu. Redzu cilvēkiem acīs jautājumu, un es atbildu. Kad ir koncerts, tad man ir jābūt brīvai no visas pasaules. Tajās dienās es neeju ne ciemos, ne kaut kur uz ēdnīcu pusdienās, lai mani kāds nenokaitina. Atceros kādas viesizrādes Rīgā, katru dienu notika divi koncerti. Nodziedu pirmo koncertu un pati jūtu, tas ir brīnišķīgs, bet pēc pusstundas sākas nākamais. Un pēkšņi – manī ir pilnīgs tukšums, nu tāds īsts pekles tukšums. Kaut gan – kas zina, vai ellē ir tukšums, neviens jau tur vēl neesam bijuši. Taču notika tā, ka tas otrais koncerts bija vēl labāks par pirmo. Es nespēju izteikt vārdos to, ko dziedot jūtu, varu pateikt vienu – spēka tas prasa daudz.
– Uzstājoties ar Imanta Kalniņa dziesmām un tautasdziesmām Liepājā un viesizrādēs Rīgā, pagājuši 22 gadi. Varbūt tagad jums šķiet, ka vajadzēja darīt pavisam ko citu? Varbūt vajadzēja dziedāt Raimonda Paula dziesmas?
– Raimonda Paula dziesmas dziedāja visi toreizējie ģeniālie izpildītāji. Imanta Kalniņa dziesmas sākumā nedziedāja neviens, tikai vēlāk tām pievērsās Menuets. Es piedalījos visās izrādēs, kur skanēja Imanta Kalniņa dziesmas, un to bija daudz: Princis un ubaga zēns, Trīs musketieri, Brēmenes muzikanti, Laimes lācis, Mīla, džezs un velns. Nikolajs Mūrnieks un Andrejs Migla bija tie, kas teica, ka man jātaisa koncertprogramma, tikai toreiz man vēl nebija dūšas to darīt. Un tad Kroders mani burtiski izgrūda uz skatuves. Atklāti sakot, bez viņa un Liepājas teātra aktieru atbalsta šīs programmas nebūtu bijis. Tāpat Rīgā – Mākslas darbinieku nama direktors Šīraks, mani nepazīdams, kā vien spēja, mani atbalstīja un organizēja koncertus. Būtībā Mākslas darbinieku namā atbalstu izjutu no visiem – sākot ar direktoru un beidzot ar skatuves gaismotāju. Tās bija manas pirmās viesizrādes Rīgā. Toreiz kopā ar mani dziedāja teātra jaunie aktieri: Juris Bartkevičs, Ieva Akuratere, Indra Briķe, Ināra un Aivars Kalnarāji, Anda Albuže un Nauris Klētnieks. Viņi man palīdzēja šo programmu veidot, un kopā ar viņiem man nebija bail kāpt uz skatuves. Tā bija mana pirmā programma, un to es dziedāju četrus gadus, un visi koncerti notika pilnās zālēs! Tas mani iedrošināja ķerties pie Imanta Kalniņa otrās programmas. Vēl bija trešā un ceturtā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Sākot ar otro programmu, man jau palīdzēja Austras bērni. Vispār var teikt, ka man ir gājis kā tam sienāzim, kas visu vasaru tikai čīgāja un čīgāja. Bet, ja varētu sākt visu no gala, es čīgātu atkal un vēl daudz labāk. 22 gadi ir pagājuši nereālā, bezgala skaistā pasaulē, bet tomēr tepat uz zemes. Esmu iepazinusies ar cilvēkiem, esmu iepazinusies ar dzejniekiem Imantu Ziedoni, Māri Čaklo, Knutu Skujenieku, Juri Heldu un daudziem citiem. Rūsa nav skārusi ne Māra Čaklā dzeju, ne Imanta Kalniņa dziesmas. Es piedalījos Māra Čaklā dziesmu tekstu grāmatiņas prezentācijā gan Liepājā, gan Rīgā. Tie bija brīnišķīgi mirkļi. Viktora Kalniņa grāmatai ar dziesmu tekstiem svinības notika Ave sol zālē. Cerams, ka tās būs arī Liepājā, viņš jau sen to ir pelnījis! Vajag turpināt dziedāt, un, ja vien pašiem nepietrūks spēka, tad arī tēva dubļi būs sidraboti.
– Jūsu repertuārā ir arī tautasdziesmas. Arī šajos koncertos valda tieši tā pati neatkārtojamā, sirsnīgā noskaņa. Kas jūs pamudināja veidot šos koncertus?
– Tautasdziesmas es dziedu, cik vien spēju sevi atcerēties. Lielākā daļa mūža man pagājusi Rucavas pagasta Kalnišķos. Tur es dziedāju visu to, ko cilvēki dzied. Tolaik jau nebija nekādu magnetofonu. Kas mani pamudināja veidot tautasdziesmu koncertus… Pēc Imanta Kalniņa dziesmu koncertiem cilvēki negribēja iet mājās, visiem gribējās dziedāt. Un tad mēs sākām dziedāt tautasdziesmas. Tā radās doma izveidot veselu programmu. Tomēr visvairāk pie vainas ir Imants Ziedonis, viņš mani uzaicināja uz Mazo ģildi savā tautasdziesmu vakarā 1981. gadā. Koncerta pirmajā daļā viņš runāja par tautasdziesmām un runāja arī tautasdziesmas, bet otrajā daļā es dziedāju. Un tā es nodziedāju 200 koncertu – tie ir oficiālie koncerti. Pa vidu vēl bija ziņģītes un koncertprogramma bērniem Mīļdziesmiņa.
– Vairāki folkloras ansambļi, tostarp arī Skandinieki dzied autentisko tautasdziesmu un pauž uzskatu, ka pareizā ir tikai tā. Vai arī otra galējība – Raimonda Paula tautasdziesmu apdares modernos ritmos. Kādas ir jūsu domas par šīm tautasdziesmām?
– Pareizā ir tā tautasdziesma, ko katrs dzied, un nedrīkst par vienīgo pareizo izsludināt tikai kādu vienu virzienu. Suitu sievas dzied tā, un viņām ir pareizi. Gudenieku sievas dzied šitā, un viņām arī ir pareizi. Man savulaik kāda stipri veca sieviete uz laukiem teica: “Austriņ, tu taču dziedi tieši tā kā mana vecāmamma!” Es tā padomāju, ka viņas vecāmamma varēja dzīvot ap pagājušā gadsimta vidu. Vai tas, ko šī sieviete teica, man būtu jāuzņem kā nopēlums vai – varbūt tieši otrādi – kā kompliments? Skandinieki ir līvi, un viņiem ir sava taisnība, bet mēs dziedam citādi. Es dziedu tā, kā dzirdu dziedam tautā – Rucavā, Nīcā, Bārtā un citviet. Apgalvot, ka tikai tavs viedoklis ir vienīgais pareizais, nevar. Ak, jā, jūs jautājāt par Raimonda Paula tautasdziesmu apdarēm. Nu var jau arī tā…
– Jūs teicāt, ka kopš pašiem pirmajiem koncertiem jums dziedāt ir palīdzējuši jūsu kolēģi. Bet ir arī Austras bērni, ar kuriem jūs sadziedat visus šos gadus. Lūdzu, pastāstiet mazliet par viņiem.
– Pie tā nosaukuma vainīga ir Dzidra Loceniece – teātra trupas vadītāja. Tiklīdz kaut kur braucu ar koncertu, tā viņa jautā: “Austra, cik bērnu brauks tev līdzi? Pasaki, kā viņus sauc.” Tā tas pamazām iegājās. Daudzos gadījumos ar tiem bērniem bija tā: viņi atnāca uz koncertu, tad nāca pie manis mācīties dziesmas vai norakstīt dziesmu vārdus. Es viņus uzaicināju uz mēģinājumu, un tālāk jau dziedājām kopā. Protams, ne jau visi palika, bija arī tādi, kas aizgāja. Bet tie, kas esam palikuši, ne tikai dziedam, bet esam arī domubiedri. Sākumā Austras bērni mācījās no manis, bet šodien jau es mācos no viņiem. Un tas ir pareizi, jo slikts ir tas skolnieks, kas savu skolotāju nepārspēj. Viņi raksta savu mūziku, viņi veido savas programmas un uzstājas savos koncertos. Tāpēc tagad varu teikt, ka esmu Austras bērnu skolniece. Un vēl, ja es kādreiz būšu karaliene, tad man būs galma mūziķi, kuriem es maksāšu milzīgas algas – no valsts budžeta, protams. Tie būs: Arnis Miltiņš, Ieva Akuratere, Juris Hiršs, Kristīne Sudmale, Zane Šmite, Agita un Ziedonis Stutiņi, Agita Kaužēna, atradenis un tīrradnis no Cēsīm Valdis Atāls, Haralds Sīmanis, Anta Eņģele, Andris Mičulis, Uldis Ozols, Juris Bartkevičs, Ināra Kalnarāja, tāpat muzikants, komponists un dziedātājs Imants Kalniņš. Pie maniem galma dzejniekiem piederēs Viktors Kalniņš, Olafs Gūtmanis, Māris Čaklais, Imants Ziedonis, Juris Helds un Viktors Eglītis. Pēc kāda laika šis Austras domubiedru un bērnu saraksts būs garāks, jo bērni nāk klāt, aug kā sēnes pēc lietus.
– Bet, Austra, jūs taču dziedat ne tikai latviski… Kā jums šī ideja radās?
– Astoņdesmitajos gados esperanto kluba biedri uzaicināja mani dziedāt Imanta Kalniņa dziesmas un tautasdziesmas kādā viņu pasākumā. Tad esperanto kluba biedriem radās doma šīs dziesmas pārtulkot. Dzīvē parasti ir tā, ka mēs mīlam tikai to, ko pazīstam, un mums vajadzīgs tikai tas, ko mīlam. Par esperanto es toreiz neko vēl nezināju, un man tas nebija vajadzīgs. Vēl pēc kāda laika apsolīju viņiem palīdzēt sagatavot programmu ar latviešu dziesmām esperanto. Un tā, mācot viņiem Imanta Kalniņa dziesmas un tautasdziesmas, pamazām sāku mācīties arī pati. Tad notika esperantistu salidojums Kuldīgā, tur bija cilvēki no visas toreizējās savienības, kopā ap 500. Tikpat kā neko nesaprotot no tā, ko viņi runā, es izjutu kaut kādu brīnišķīgu auru. Un vēl, tur neskanēja krievu valoda. Mēs ar Kristīni Sudmali kopā ar esperanto kluba biedriem Dzidru Vecbrāli, Valeriju Onckuli un citiem dziedājām, un mūsu uzstāšanās bija plānota uz 40 minūtēm, bet mēs nodziedājām stundu un 40 minūtes. Nāk rudentiņis atkārtojām trīs reizes. Tā paša gada rudenī uzstājāmies Viļņā. Tur bija konkurss ar dzeju, stāstiem un dziesmām. Pēc konkursa noteikumiem, mēs drīkstējām dziedāt divas dziesmas. Kad pabeidzām, atskanēja drausmīgi aplausi, svilpieni – mēs nobijāmies, jo toreiz vēl nezinājām, ka arī tā tiek izteikta piekrišana. Ovācijas nebeidzās, un mēs nodziedājām vēl septiņas tautasdziesmas. Domājām, esam pārkāpušas konkursa noteikumus un mūs diskvalificēs, bet dabūjām 1. vietu un uzaicinājumu uz Bulgāriju. Kristīni nelaida, viņa vēl mācījās vidusskolā, un orgāni pateica, ka skolniekiem tur nav ko darīt. Es arī aizbraucu ar lielu novēlošanos. Vienalga, esperantisti Bulgārijā mani uzņēma ļoti laipni un veselu mēnesi vadāja pa visu zemi. Toreiz es sapratu, ka esperanto ir tāds mazs lodziņš uz pasauli. Tad es tā pa īstam un ļoti nopietni papildināju savas zināšanas esperanto, turpat Bulgārijā – pa dienu braukāju apkārt, bet naktī mācījos. Vēlāk iepazinos ar vāciešiem un pēc gada jau viesojos Potsdamā. Tieši esperantisti man sagādāja iespēju noskatīties Berlīnes 750 gadu jubilejas pasākumu koncertus, kas ilga veselu nedēļu. Izrādījās, ka cilvēki visur ir vienādi. Kopā ar esperantistiem vēl esmu bijusi Polijā, Čehijā, Dānijā, Slovākijā, Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Spānijā. Tie bija lieliski braucieni.
– Ar ko nodarbojaties tagad, ko esat plānojusi šim gadam?
– Jūs jau pati redzējāt, kāda darba noskaņa te valda un kā te tiek mēģināts. Mācāmies dziedāt, dziedam, runājam par mūziku. Dziedam tiem, kas mūs aicina, dziedam paši sev. Skaidri zinām tikai vienu – mūsu varasvīri mūs neaicinās. Bet publika, kam mūsu dziesmas patīk, nav maksātspējīga. Un tomēr – dziedāt iznāk daudz, turpat vai visos labdarības pasākumos. Nākamgad varbūt kaut kur aizbraukšu ar esperanto programmu. Turklāt katru gadu notiek arī folkfestivāls, es gan labāk gribētu teikt – dziesminieku festivāls. Šogad marta beigās tas būs Kandavā un aprīlī, cerams, Liepājā. Gribas iemācīties kaut ko jaunu, kā redzat, dzīvi vēl esam. Teātrī gatavojam folkloras izrādi – koncertu Smejies, bet neapsmej, tajā būs tautasdziesmas, sakāmvārdi un parunas. Teātrī mūsu kopā saucēja ir aktrise Ināra Kalnarāja.
Visubeidzot, lūdzu, pastāstiet par Austras dienām, kad sanāk kopā visi, kas kādreiz ir sākuši dziedāt kopā ar jums un tagad paši jau ir populāri mākslinieki.
Austras dienas šogad būs jau devīto reizi. Kopā saucēja ir Tija Auziņa Rīgā. Sākumā šie saieti bija domāti vairāk mums pašiem, bet pamazām sāka izvērsties par plašiem pasākumiem, kur piedalās Austras bērni un līdzīgi domājošie. Pirmajā dienā dziedam Imanta Kalniņa dziesmas, otrajā katrs dzied to, ko grib. Koncerts var ievilkties četru piecu stundu garumā, un beigās, vienalga, neviens negrib iet mājās. Mūs vieno dziesma un tas, ka esam tik dažādi. Sākumā Austras dienas notika Anglikāņu baznīcā, pēdējos gados teātrī Kabata. Kā būs turpmāk, nezinu. Cik ilgi tā būs, arī nezinu. Kā teikts tajā jaukajā dziesmā: “Bet nākotni paredzēt mums nav lemts, nav lemts”.
Raksta autors: Silvija Ģibiete
Avots: “Neatkarīgā Rīta Avīze”
Datums: 1997. gada 13. februāris