Šā gadsimta 30. marts. Jau kuro reizi (trīsdesmito? Piecdesmito, bet varbūt simto?) esmu Austras koncertā (nu jā – Austras Pumpures, bet savējiem, kas viņu saprot, ir tikai Austra). Šoreiz mazliet novēlotā Austras dienā, tāpat kā nu jau vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas esmu Austras dienās „Kabatā”.
Ir sasteigta diena, pirms tam Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā Vika kārtējās grāmatas prezentācija, un pie Austras esmu puskoncertā. Ar acīm izskrienu cauri skatuvei un zālei – o, paldies Dievam, jau kuro reizi visi savējie! Tikai savējie, jo katrs, kurš atnāk kaut uz vienu Austras koncertu, iesavojas pārējos, kļūdams par oficiāli neiedibinātas Austras sevējo kopienas savenieku.
No skatuves Miltons dzied un Sintija apburoši smaida, Agita, kas folkmūzikā parādījās Jelgavā četrpadsmit gadu vecumā, kopš iepriekšējā Austras koncerta kļuvusi vēl skaistāka, Zigis jau kuro reizi dzied „Lili Marlēn”, un savējie viņam tikpat cītīgi aplaudē kā pirms gadiem piecpadsmit, zālē abas Intas – Pauļuka un Riekstiņa. Pauļuka, lai arī Austras aicināta, tomēr uz skatuves nekāpj, bet Riekstiņa tomēr iejūk Austras bērnu, savu jau pieaugušo brālīšu un māsiņu skatuvbarā, lai līdzdziedātu. Kaut gan – līdzdzied visi. Viss kā vienmēr, kā 32 gadus kopš Austras pirmā koncerta Mākslas darbinieku namā. Ir vienīgais koris Latvijā, iepriekš nesamēģinājis koris, kam nav frakota diriģenta ar balsis bakstāmām rokām.
Te mēs visi vienādi esam… Savējie sapratīs… Astoņkājis, tas ir jūras ķēniņs un, kad reiz viņš jūras malā nāks, tad būs visai glumo bandai vāks!
To dziesmu par astoņkāji padomjlaikos no koncertprogrammām LPSR Kultūras ministrijas ierēdņi mēģināja iznīdēt, bet kas tev deva – Austra astoņkāji gandrīz ik tikšanās reizē ar saviem bērniem dziedāja (jā, jā – ik cilvēks, kurš kaut reizi ieklausās Austrā, tiek viņas adoptēts!), līdz to laiku glumo bandai vāks tik tiešām aizvērās, bet ar tiem glumajiem ir tāpat kā ar ķirzakām – tikko astīte nokrīt, tā klāt atkal jauna!
Klausoties Austrā un vismaz simt cilvēkos, kas viņai līdzdziedāja astoņkāji, iedomājos, ka šo Imanta un Vika dziesmu ar likumu vajadzētu apstiprināt par mūsu tagadējās valdības himnu. Bet kur nu! – vai tad glumie pirms katra sava saieta dziedās par to, ka kādreiz viņiem būs vāks?
Nāk desmitā vakara stunda, un „Kabatā” sāk pulceties tīņi uz savu kārtējās nakts kārtējo diseni. Mēs ar Austru un viņas līdzdziedātājiem ģērbtuvē ēdam gardus pīrāgus un noskalojam tos ar Liepājas skrūvi, bet telpā, kur vēl pirms pusstundas bija DZIESMA, grand diseņmūzika un jaunieši gājuši citā – tikai viņiem piederošā realitātē. Promejot, caur lēkājošu pūli laužoties, pamanu divas meitenītes, kas aizrautīgi no zāles līdzdziedāja Austrai. Dažādu pasauļu sabalansētība? Bet es, izejot, Rīgas naktī, atkal dzirdu Austru, Imku un Viku, dzirdu visus, kas vismaz tūkstoš tikšanās reizēs ar Austru cēlušies kājās, lai ticētu tam, ka savējie sapratīs… Nē, lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka savējie saprot…
Raksta autors: Andris Bergmanis
Avots: “Vides Vēstis”
Datums: 2000. gads Nr.5 (31)