Varbūt, ka tieši tā ir tā īstā dzīve? Kad tu esi atslēdzies no visas pasaules, berz un tīri, krāso un līmē tapetes? Tas bija smags darbs, kad pēc pārcelšanās uz divistabu dzīvokli Ugāles ielā es pērn nodarbojos tikai ar remontu. Pirms tam te izskatījās diezgan briesmīgi, un remonts nav pabeigts vēl tagad. Droši vien tik drīz arī nebūs. Bet es nesteidzos. Kad Rīga būs uzcelta, Rīga nogrims…
Tādā – nedaudz rezignētā, nedaudz filozofiski ievirzītā – pārdomu noskaņā sastapu Austru Pumpuri. Starp tikko Rīgas Latviešu biedrības namā notikušo koncertu, kurā Austra bija uzstājusies kopā ar Andri Kārkliņu, un viņas jubilejas nedēļas koncertiem.
(Vai būtu jāprecizē, kas ir šī persona? Ja pavisam īsi, tad – sieviete, kas dzied. Ja garāk, nu, tad jālasa viss pārējais, kas še turpmāk rakstīts.)
Taču Austra nav tas cilvēks, kas ilgi ļausies filozofiskam noskaņojumam – jau nākamajā mirklī viņa izmet kādu joku un pati par to gardi pasmejas. Vēl pēc brīža izvelk no albuma kaudzes divus (un tie nebūt nav plāni), kas veltīti viņas leģendārajām esperantistes gaitām astoņdesmitajos gados un deviņdesmito gadu sākumā. Albuma lapas šķirot, seko emocionāls komentārs bildēs redzamajiem notikumiem – esperanto simtgades sarīkojumiem, lielākiem un mazākiem esperanto valodas pratēju saietiem tuvākās un tālākās ārvalstīs.
“Tā atkal ir vesela pasaule! Pavisam cita pasaule nekā tā, pēc kuras mani pazīst lielākā daļa cilvēku Latvijā. Te zina, ka es dziedu Imanta Kalniņa dziesmas, ka es dziedu tautasdziesmas. Un viss. Bet, pateicoties esperanto un pateicoties dziesmai, es sapratu, ka nav ne valstu, ne valodu robežu. Nav! Un zini, man Vācijā ir kādi divdesmit austrasbērni. Kā viens brazīlietis pēc tam, kad bija dzirdējis, kā mēs dziedam latviešu tautasdziesmas, staigāja mums pakaļ tik ilgi, kamēr pierakstīja vārdus un notis un iemācījās tās. Viņš sāka mācīties latviešu valodu un vairākas reizes jau ir bijis Liepājā. Tikai tāpēc mūs uzaicināja uz Norvēģiju, ka dzirdēja, kā mēs dziedam. Maskavieši par mums teica: “Kaut kas tāds iespējams Maskavā, nu, varbūt vēl Pēterburgā, bet Latvijā, Liepājā?!” Volgogradā, pasaules esperanto kongresā, mums ļāva dziedāt divas dziesmas, lai gan pirms tam bija runāts, ka būs jāuzstājas pusstundu. Kad nodziedājām tās divas dziesmas, tik un tā mūs nelaida prom no skatuves, bet, kad beidzām, gājām cauri publikai uz estrādes viņu galu, un klausītāji mūs pavadīja ar aplausiem. Kad bijām aizgājušas līdz galam, izrādījās, ka visa publika pagriezusies ar muguru pret skatuvi un, kājās stāvot, aplaudē mums. Daudzi, un pasaulē esperanto mācās lielākoties ļoti gudri un inteliģenti cilvēki – zinātnieki, mākslinieki utt., tikai tāpēc zina un atceras Latvijas vārdu, ka esperantistu saietos dzirdēja latviešu tautasdziesmas…”
Pēdējos gados esperanto kustība Liepājā ir panīkusi – Dzelzceļnieku klubs, kur vēl tagad glabājas esperantistu bibliotēka, ir mainījis saimnieku, un šās valodas cienītāji palikuši bez savas mājvietas. Taču Austra savus iegūtos kontaktus nav pazaudējusi, sauc un aicina viņu uz dažādām pusēm, un droši vien nākamvasar viņa atkal dosies kaut kur pasaulē. Vēstīt par tādu zemi – Latviju – un tautu, ko sauc par latviešiem.
Runājot par esperanto nozīmi savā dzīvē, Austra nebūt visu laiku nav patētiska un svinīga kā cilvēks, kas apzinās savu misiju. Viņa uz šo vienu no savas dzīves paralēlajām pasaulēm spēj raudzīties arī no citas puses. “Ja nebūtu esperanto,” pavisam nopietni apgalvo Austra, “es taču nesaprastu arī savu dzimto latviešu valodu! Nesen lasu avīzē, ka būs prezidenta inaugurācijas ceremonija. Vai, ka Rīgā notiks pulksteņu renovācija. Pateicoties manām esperanto valodas zināšanām, tad es arī sapratu, ko ar to prezidentu darīs un ka pulksteņus atjaunos…”
Gan tā pasaule, kas ir aiz Austras Pumpures mājas durvīm un ko neviens neredz, gan tā pasaule, kas saistās ar esperanto un ko zina tikai nedaudzi liepājnieki, ir tikai daļa no viņas “paralēlajām pasaulēm”.
Viena no svarīgākajām pasaulēm jebkura cilvēka dzīvē ir viņa bērnība. Arī Austras bērnība, un cilvēki, kas tolaik un arī vēlāk bijuši apkārt, būtiski ietekmējuši viņas turpmāko dzīvi, palīdzējuši veidot to Austru, ko tagad pazīst visā Latvijā. Lielākā daļa droši vien pat nenojauš, cik ļoti pazīst. Tikai, ieskatoties bilžu grēdās, var redzēt neskaitāmas fotogrāfijas, kurās Austra ir kopā te ar kādas Rīgas skolas izlaiduma klasi, te kaut kur ar skolēniem Latgalē, te kādā Liepājas puses skolā. Un kur tad vēl oficiālie koncerti Rīgā, Liepājā un citur Latvijā, kas gandrīz divdesmit piecu gadu garumā pulcējuši klausītāju tūkstošus.
Austra Pumpure dzimusi 1928. gada 26. novembrī. Bērnība pagājusi Rucavas pusē, Kalnišķos. “Tagad tas ir pie Nīcas, bet es tik un tā Rucavu saucu par savu pagastu,” saka Austra. “Vecāki bija zemnieki, bet patiesībā mans tēvs bij arī muzikants – visu mūžu pūta tauri no rīta līdz vakaram, vadīja Nīcas, Bārtas aizsargu apvienoto pūtēju orķestri. Viņš jau gan tā – sporta pēc vairāk – bija tajos aizsargos. Mājās visi dziedāja. Tagad jau vairs nedzied – ieslēdz tikai magnetofonu… Atceros, esmu bijusi radu kāzās, kur trīs dienas nemaz nerunāja, visi tikai dziedāja – kā operā!”
Vecaistēvs esot spēlējis cītaru, un viss ciems nācis klausīties, bet to Austra neatceras. Toties tēva akordeons, kas mājās allaž spēlēts, kļuva par Austras pirmo un pēc tam teātrī gandrīz visu mūžu spēlēto mūzikas instrumentu.
Austrai ir divi brāļi un māsa. Ne visi viņi tieši saistīti ar mūziku, taču muzicējuši visi. Austras jaunākā māsa Alvīne izveidojusi un ilgus gadus vadījusi Mūzikas skolu Priekulē. Viens no brāļiem – Jānis spēlē akordeonu un dzied, otrs – Valdis sācis mācīties vijoli mūzikas skolā, bet apstākļi piespieduši to pamest un iestāties jūrskolā. Vēlāk no Jāņa iznācis zvejas kuģa kapteinis. Taču Valdi ar visu jūrskolā iegūto leitnanta pakāpi tomēr nav laiduši uz kuģa, un viņš bijis spiests palikt krastā, jo tēvs, redz, bija vadījis aizsargu orķestri. “Varbūt, ka tā bija viņa laime,” spriež Austra. “Brālis aizbrauca uz Maskavu studēt fiziku un matemātiku, pabeidza Maskavas universitāti, pēc tam iestājās aspirantūrā. Beigās atbrauca uz Latviju un visu mūžu bija docents Latvijas Universitātē. Tagad viņa dēli turpina to pašu – viens pērn aizbrauca divus gadus studēt Vācijā, otrs tepat mācās maģistratūrā. Kas zina, nebūtu brālis aizbraucis toreiz studēt, tā arī būtu nodienējis uz kādas krievu zemūdenes.”
Austra pati pēc četru klašu pamatskolas jeb Ezera skolas beigšanas Kalnišķos iestājās Nīcas pamatskolā, bet pēc tam aizbrauca uz Liepāju, lai Mūzikas vidusskolā mācītos dziedāšanu. Taču Jānis Dreimanis pierunājis stāties kordiriģentos, jo “ar dziedāšanu maizi nenopelnīsi” (redz, kā skolotājs tomēr kļūdījās. – S.P.) Tā Austra sāka mācīties kordiriģentu nodaļā, bet paralēli pie Haralda Birznieka tautas instrumentu nodaļā mācījās ģitāras spēli.
“Man jau nekad nav bijusi tāda balss kā operdziedātājai. Bet toreiz varēja dziedāt tikai tā, kā dziedāja vokālisti. Folkdziedātāju, kas dzied tādā balsī, kādu Dievs devis, tad nebija.”
Austra bija pirmā, kas Latvijā sāka dziedāt nepareizi – nevis tā, kā vajag, bet tā, kā pati juta un gribēja. Austra iedrošināja dziedāt arī citus, kļūstot par garīgo mammu virknei savu sekotāju, kuru vidū bija pat tādi, kas studēja konservatorijā. Izglītības nozīmi Austra nepavisam nenoliedz: “Es gan nedziedu tā, kā mani mācīja Mūzikas skolā, bet bez Mūzikas vidusskolas es arī nebūtu nekas.” Jā, Mūzikas vidusskolā Austra mācījusies pavisam septiņus gadus – divus gadus studējusi dziedāšanu, pēc tam kordiriģēšanu, ģitāru un arī akordeonu.
Ja neskaita divus gadus skolā pēc Mūzikas vidusskolas beigšanas, Liepājas teātris ir Austras Pumpures vienīgā darbavieta – vēl iepriekšējās sezonas Liepājas teātra rudens viesizrāžu dekādes afišā bija iekļauti viņas koncerti. Šoruden pirmo reizi teātris aizbrauca uz Rīgu bez Austras.
Teātrī viņu esot ievilinājis režisors Nikolajs Mūrnieks. Toreiz viņa vēl mācījusies Mūzikas vidusskolā. Mūrnieks uzaicinājis spēlēt ģitāru kādā izrādē. Toreiz, piecdesmitajos gados, magnetofonu nebija, un, ja aktieris izrādē spēlēja ģitāru, īstais spēlmanis atradās aiz kulisēm. Lielākais kompliments muzikantam esot bijis, ja kāds uz ielas aktieri paslavējis: “Cik tu labi spēlē ģitāru!”
Tajā pašā izrādē vajadzēja spēlēt arī akordeonu, bet to darījis kāds cits. Taču vienreiz spēlētājs saslimis vai nav atnācis uz izrādi, un Austra piedāvājusi nospēlēt arī akordeona partiju. Kopš tās reizes viņa kļuvusi arī par teātra akordeonisti. Bet, kad vajadzēja, piemēram, izrādē “Krauklītis”, tad iemācījās arī kokli spēlēt. Tāpat kā balalaiku Mūzikas skolas eksāmenam. Bet visvairāk lietotais instruments teātrī tomēr bija akordeons. Cik “Skroderdienu Silmačos” vien nav nospēlēts! Bet pavisam Liepājas teātrī bijuši savi pāris desmiti iestudējumu, kuros Austra līdzdarbojusies gan kā muzikante, gan kā koncertmeistare un mūzikas konsultante.
Ģitāras mode sākusies ar Imanta Kalniņa atnākšanu uz Liepāju. Tas bijis sešdesmito gadu otrajā pusē. Pēc konservatorijas beigšanas viņš atsūtīts uz Liepājas Mūzikas vidusskolu strādāt par pasniedzēju. Tajā laikā arī sākusies Imanta Kalniņa draudzība ar teātri – viņš rakstījis mūziku izrādēm, braukājis līdzi izbraukumos utt.
“Kopā dziedājām, spēlējām un dzērām,” smejas Austra. “Imanta dziesmas es mācījos sev – man ne prātā toreiz nenāca, ka es tās varētu publikai dziedāt. Bet, kad kādā kompānijā paņēmu ģitāru, visi aizmirsa par šņabi un dziedāja līdzi. Kroders bija noskatījies un pateica: te var taisīt biznesu. Viņš mani burtiski izgrūda uz skatuves.”
Lai gan kolēģi bija arī pirms tam centušies Austru pierunāt. “Atceros,” saka Austra, “Aina Jaunzeme teica, ka dzirdējusi kaut kādu dienvidslāvu dziedātāju, un es taču arī varot taisīt savu koncertu, un tad mums arī kaut kas tāds būtu!” Kroders arī teica: “Utjosovs nedziedāja kā vokālists, bet bija pasaulslavens, nosauca vēl veselu baru franču, kas dzied kā nu kurš.”
Kroders pārliecināja ne tikai Austru, bet arī citus, ka nav jāskatās uz viņu kā operdziedātāju vai filharmonijas solisti, jo viņa ir teātra cilvēks, tāpēc svarīgākais ir prast aizvadīt savu domu līdz klausītājam. Kā katrs to panāk, tā ir viņa darīšana, galvenais, uzskatīja Kroders, ir paņemt publiku.
“Tā kā es eju klausīties operdziedātāju, tā viņš nāk mani klausīties. Cik pasaulē nav ģitāristu! Un katrs spēlē citādāk. Un visiem ir taisnība. Tā es arī saviem audzēkņiem mācu: man ir mana gudrība, bet tev ir tava gudrība. Sākumā tu vari spēlēt tā, kā es to daru, ja neko citu nevari izdomāt, bet tev ir jāsaņem drosme, lai varētu sākt runāt pats.”
Austra saviem bērniem nemāca ne dziedāt, ne spēlēt – ābece jāmācās pašiem. Viņa tiem dod iespēju būt klāt koncertos, uzstāties. Visādi esot bijis.
“Aizbraucam uz kolhozu. Viena mana meitene, starp citu, slavena dziedātāja tagad, saīgusi. Viņai te viss riebjoties – iedzēruši traktoristi utt. Un tad es viņai teicu: “Bet tā ir mana tauta un citas man nav. Kādi viņi ir, tādi viņi ir. Un mēs te esam tāpēc, lai viņi aizmirstu, ka jādzer, lai viņi sāktu apjēgt, ka ir cilvēki. Es ļāvu tai meitenei sēdēt un viena pati gāju un dziedāju. Ar kādu mīlestību mūs pēc tam izvadīja uz autobusu! Nākamajā reizē bijām uzaicināti uz šoferu balli Grobiņā, un tā pati meitene, kurai pirms tam viss riebās un nepatika, bija lieliska.”
Austra saka, viņa cilvēkus nešķirojot pēc profesijas. “Man nav svarīgi, ar ko viņš nodarbojas, bet gan tas, ko viņš domā. Esmu satikusi zemnieku bez izglītības, kas ir gudrāks un ar augstāku morāli par dažu skolas beigušo. Visa gudrība jau ir cilvēkā pašā. Tas, ko mēs šajā dzīvē iegūstam, ir zināšanas, bez kurām arī nevar iztikt. Manī bija šī gudrība, ka ir jāiegūst zināšanas. Esmu daudz lasījusi un centusies pati sevi izglītot. Man ļoti patika “Avots”, “Kentaurs”, es abonēju “Karogu” un “Literatūru un Mākslu”.”
“Vienreiz atbraucu no Rīgas, no koncertiem un satieku aktrisi Vilmu Melbārdi, kuras māsa Laima Andersone-Silāre bija slavena operdziedātāja. Vilma man prasa: “Nu, kā tad tev Rīgā gāja?” Es viņai saku: bet tu jau, Vilmīt, zini, tagad tos, kuri māk dziedāt un kuri smuki dzied, neviens vairs neklausās. Tagad klausās mani! Un vai tā nebija?”
Austra zina arī atbildi uz jautājumu, kāpēc tā. ”Tāpēc, ka tā nebija tikai dziedāšana. Es zināju, ko es gribu sniegt. Nesen satiku kādu cilvēku, sākām runāt, un es pateicu: bet es brīvību sludināju jau septiņdesmitajos gados. Un man saka tā: “Mēs jau to zinājām…” Neviens vārds tajās dziesmās nebija ne pret okupāciju, ne pret krieviem, bet visi saprata, par ko ir runa. Vienkārši tev smadzenēs ir jābūt raidītājam: tu dziedi dziesmu, bet raidi domu. Ir bijis tā, ka pēc koncerta atnāk un nolasa man visu, ko es esmu raidījusi. Tas bija pilnīgi šoka moments. Bet vislielākais kompliments bija, kad man pienāca klāt un pateica: “Pēc tava koncerta daži atkal grib būt latvieši.”
Katrs koncerts man bija notikums. Kaut vai ar tām pašām dziesmām, bet pilnīgi no jauna taisīts. Jo katrā dziesmā var ielikt savu saturu un var ielikt sevi. Gan Imanta Kalniņa dziesmās, gan tautas dziesmās.
Manas personīgās asaras, ja es tās iznesīšu uz skatuves, nevienu neinteresēs. Bet, ja es uz skatuves savas sāpes varu pārvērst par visu kopējām sāpēm vai savu prieku par visu kopējo prieku, ja es varu apvienot tautu kā vienu veselu, tad tas ir spēks. Un vēl ir jāpanāk, lai klausītājs manā koncertā nedomātu par mani, bet lai viņš klausītos un domātu par sevi, par savu problēmu. Un atrisinātu šo problēmu.”
“Pats pirmais koncerts Liepājā man bija Pedagoģijas akadēmijā jeb, kā toreiz sauca, Pedagoģiskajā institūtā. Pateicoties Mākslas darbinieku nama direktoram Šīrakam, kurš ielaidās tādā afērā, Rīgā es jau biju slavena, bet Liepājā man bija bail dziedāt. Domāju, ka nesapratīs. Anita Studente tomēr mūs pierunāja sarīkot vienu koncertu institūtā. Zāle pilna – jūrnieki, kas atnākuši padejot ar meitenēm, utt. Visi gaida, kad sāksies dejas. Izlaužamies ar pūlēm līdz skatuvei. Anita mūs piesaka, bet zālē ņurga turpinās. Es saku: bet viņi taču mūs neklausīsies. Anita atbild: “Ejiet un dziediet! Te nevienu neklausās.” Labi, es izeju uz skatuves un stāvu. Cik ilgi, divas minūtes, piecas vai desmit es tā stāvēju, nezinu. Bet es tikai stāvu un neveru muti vaļā. Kas man lika tā darīt, nezinu. Un paliek arvien klusāks, līdz iestājas pilnīgs klusums. Tad es palūdzu apsēsties pirmo rindu brīvajos solos tos, kuri stāv aizmugurē, palūdzu iziet tos, kas grib iet ārā, un palūdzu aizvērt zāles durvis. Tā es nokomandēju, un tad mēs sākam dziedāt. Imanta Kalniņa dziesmas viņi noklausījās kā brīnumu. Pilnīgā klusumā. Aizmirsa visus dančus, un beigās mēs četras reizes nācām ārā klanīties! Tas bija Rīgas variants. Otrā dienā man Anita Studente stāsta, ka tur esot bijis viens tāds puisis, kam nekādas autoritātes neeksistēja un kas neklausīja nevienu. Viņš pēc koncerta esot pieskrējis klāt, saķēris Anitu aiz rokas un teicis: “Paldies! Kur tu tādu izrāvi?!” Es varu galvot, teica Anita, ka viņš pirmo reizi mūžā kādam pateica paldies.
Šie mani pirmie klausītāji ir tie, kas vēl tagad mani aicina ciemos pa visu Latviju.
Sākumā mani līdzdziedātāji bija teātra otrās studijas audzēkņi. Tad, kad viņi studiju bija beiguši un sāka spēlēt lomas teātrī, nebija vairs laika braukāt apkārt man līdzi uz koncertiem. Vienreiz teātra direktors Pūce iesauca mani pie sevis un saka: “Plāns mainīts, neviens tev uz Cēsīm braukt līdzi nevar – ne Juris, ne Putniņš Māris, ne Indra…” Labi, es teicu, tad es braucu viena pati. Tas bija brīnišķīgs brauciens. Līdzi man bija tikai Voldis Prancāns, kurš tolaik strādāja teātrī par gaismotāju. Cik viņš ir burvīgs mākslinieks! Viņš ar gaismām uztaisīja mūziku. Un, kur vajadzēja, tur no zāles vēl piedziedāja. Tas bija neaizmirstams brauciens. Cēsīs es arī sapazinos ar Valdi Atālu un Haraldu Sīmani, maniem atradeņiem, kā es viņus nosaucu, jo viņi bija tīrradņi. Ko viņi tur ar mani tikai nedarīja! Haralds palūdza mācītājam atslēgas un spēlēja man naktī ērģeles baznīcā, pēc tam Valdis līdz rītam viesnīcā spēlēja ģitāru. Man arī Svētās Trīsvienības baznīcā mācītājs atļāva taisīt Sīmaņa koncertu – neoficiāli, protams, tikai draugiem un domubiedriem. Bet, kad vakarā mēs uz turieni aizgājām, mūs nelaida iekšā. Mācītājs pateica: man bija zvans no vienas iestādes un koncertu aizliedza. Bet mēs taču nevienam nebijām atļauju prasījuši! Kā zināja, ka tas koncerts būs? Tas nozīmē, ka mūsu barā viens bija tāds, kas nostučīja… Pēc tam mēs visi aizgājām uz “Vāgūzi” un trīs dienas tur dziedājām un spēlējām. Tas arī bija pirmais folkfestivāls Latvijā.
Vienreiz man tāpat aizliedza braukt ar koncertiem uz Rīgu. Arī bija kaut kāds zvans, lai Austra Rīgā nerādās. Kroders tomēr izkaroja vienu koncertu – it kā ar jaunu programmu. Atnāca arī kultūras ministrs. Kroders viņam saka, ka Austrai jau neļauj te dziedāt. “Kas neļauj?” ministrs brīnās. “Lai taču viņa dzied, ja publikai patīk.”
Arī “Manu tautasdziesmu” kādu pusgadu neļāva dziedāt. Vēlāk nezin kāpēc atkal atļāva. “Mana tautasdziesma” jau faktiski pulcēja vēl vairāk publikas nekā Imanta Kalniņa programmas. Kad bija Imanta Kalniņa dziesmu simtais koncerts, es saņēmu vēstuli no tādas skolotājas Štālas: “Lūdzu, pamēģiniet dziedāt tautasdziesmas. Es negalvoju, ka būs simts koncertu, bet, lūdzu, pamēģiniet…”. Kad es pārpildītā zālē dziedāju “Manas tautasdziesmas” simts piecdesmito koncertu, es to vēstuli nolasīju.”
“Nekas jau nav mainījies,” par savu jauno – ordeņa kavalieres statusu saka Austra. “Jādzīvo vien tālāk. Gribētu sākt baudīt pelnītās vecumdienas… Kad man piezvanīja un teica, ka piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, es jautāju: par ko? Man atbildēja: “Tāpēc, ka mēs jūs ļoti mīlam.” Vai tad par mīlestību tagad ordeņus dod? “Tagad dod.” Nu, ja tā, tad es ņemu. Jo es arī visus mīlu.
Es jau esmu teikusi, ka visiem latviešiem to ordeni vajadzētu piešķirt,” atgādina Austra. Un pēc brīža tā šķelmīgi piebilst: “Bet visiem jau neiznāk…”
Raksta autors: Sarmīte Pujēna
Avots: laikraksts “Kurzemes Vārds”
Datums: 1998. gada 25. novembris