Un tā nu Imanta Kalniņa dziesmas dzied Austra Pumpure. Dziesmu pavadījumus uz parastās ģitāras veido viņa pati. Dažuviet piedzied neliels, neuzkrītoši izvietots jauno aktieru vokālais ansamblis. Un tas ir viss. Ne bungu, ne mikrofonu, nedz arī spilgtās muzikanta frakas vai kruzuļaino kreklu. Nekāda ārišķīguma.
Galvenais ir dziesma, tās satura atklāsme. Pašā sākumā vēl pagrūti pierast pie izpildījuma veida, tas liekas pārāk kluss, it kā bez ritma – tik ļoti mūsu ausīs ir “iesēdies” stereotipiskais I.Kalniņa dziesmu atskaņojums ar elektroģitāru palīdzību. Taču tāda sajūta ir tikai pašā sākumā. Izpildījuma neviltotais patiesīgums, intonatīvi bagātais dziedājums ātri vien pārņem savā varā.
Liekas, ka komponista tā saucamās “vieglās dziesmas” līdz šim reti kad skanējušas tik patiesi, godīgi un nemāksloti. A.Pumpurei izdevies atrast I.Kalniņa dziesmām nepieciešamo izpildījuma “nervu”, kas tuvs songu dziedājuma stilam, tikai šoreiz ar intīmi klusinātu noskaņu. Tas ir kaut kur pa vidu starp estrādes un nopietnās mūzikas izpildījuma manierēm. Bet, ja pirmie I.Kalniņa dziesmas pārāk “šlāgerizē”, tad otru izpildījumā tās skan smagi un akadēmiski solīdi.
A.Pumpure atradusi zelta vidusceļu. Viņa prot dziesmu nopietno saturu, kas izteikts it kā vieglos tekstos, pasniegt atbilstoši rakstītajām mūzikas intonācijām – viegli, rotaļīgi un tanī pat laikā nopietni un patiesi, intonatīvi bagātīgi. A.Pumpures sniegums katrā ziņā stāv pāri dažādu ģitāristu ansambļu sniegumam, kuri šīs dziesmas bieži vien “nodragā” bez kādas jēgas un saprašanas.
Par izpildījuma kvalitāti. Vai var labāk? Droši vien, ka var. Bet kvalitāti mēro ar salīdzināšanu. Šobrīd tikai nav ar ko salīdzināt, jo tādā veidā un stilā vēl neviens cits šīs dziesmas nav izpildījis. Manuprāt, labākās īpašības A.Pumpures priekšnesumā ir izpildījuma patiesīgums, muzikalitāte, skaidra dikcija un līdz ar to arī saprotams teksts. (Foajē dzirdēju kādu jaunieti sakām, ka nu viņa beidzot vienreiz ir saklausījusi, par ko tad īsti I.Kalniņa dziesmās tiek dziedāts.)
Solistes veidotais ģitāras pavadījums ir muzikāls un interesants, tikai aktieru piedziedājums pagaidām vēl vietām nedrošs un mazliet neprecīzs. Šķiet, ka šādam kamerdziedājumam par ļaunu nenāktu arī mazāka koncerttelpa.
Viena otra kļūme tomēr nemazina koncerta galveno vērtību – ļaut mums vēlreiz un tomēr it kā pilnīgi no jauna vērīgi ieklausīties Imanta Kalniņa dziesmās.
Raksta autors: J.Birzkops, Maskavas mākslinieciskās audzināšanas aspirants.
Avots: “Komunists”
Datums: 1975. gada 23. oktobris