1974. gadā uz Raiņa Valsts akadēmiskā Dailes teātra skatuves uznāca Laimdota – aktrise Irma Laiva ar sudrabā kalta dzintara gredzenu pirkstā, nesdama sev līdz Raiņa ideju par tautas atjaunotni gara un spēku saliedētībā. Tā bija teātra izrāde, ar kuru Eduards Smiļģis ierakstīja neizdzēšamu lappusi latviešu tautas vēsturē.
Gandrīz pēc trīsdesmit gadiem intīmās sveču gaismas pielietā, klausītāju sakāpinātas intereses un pietātes uzlādētā gaisotnē šis aukstajā metālā iekaltais saules gabaliņš pārceļoja no vienas rokas otrā. Par Laimdotas gredzena tālāknesēju kļuva mums viesiem labi zināmā un pazīstamā valsts Liepājas teātra koncertmeistare Austra Pumpure – Bukšēvica, kas Imanta Kalniņa dziesmu vakarā Rīgas Mākslas darbinieku namā spēja pulcēt visatšķirīgāko paaudžu, domāšanas veidu un izjūtu gammas sabiedrību. Un klusums ar tam sekojošajām ovācijām liecināja ne tikai par mākslinieces žesta dziļāko būtību, bet arī par to savstarpējo saikni, kas šajā neaizmirstamajā brīdī vienoja populārā komponista dziesmu izpildītāju ar kontrastaino auditoriju.
Imants Kalniņš – divdesmitā gadsimta septiņdesmito gadu muzikāli radošās jaunatnes elks. Viņa dziesmas nav tikai mūzika, kas prasās pēc trokšņainas atbalss. Imanta Kalniņa dziesmas ir savdabīga sintēze, kurā dažkārt tekstam varbūt pat ir lielāks spēks nekā melodijai. (Ne velti komponists saviem darbiem parasti izvēlas tādu dzejnieku vārsmas kā O.Vācietis, I.Ziedonis, M.Čaklais.) Un lielākā prasme šajā sintēzē ir atrast to kvadrātsakni, kas izvelk komponista radošā momenta būtību. Aplami ir gaidīt Austras Pumpures izpildījumā graujošus “forte fortissimo”, papildinātus ar modernu skaņu iekārtu “augstāko pilotāžu”, tāpat kā izkoptus vokālus dotumus, ar kuriem pārsteigt publiku grib ne viens vien I.Kalniņa kompocīciju mīļotājs. Atcerēsimies kaut vai pašu dziesmu vakara (tāpēc jau mēs negribam to saukt par koncertu) pieteikumu: “Aicinām visus, kam tuvas Imanta Kalniņa dziesmas, padziedāt kopā ar mums!” Un patiesi – nav lielāka gandarījuma, kad “Lilioma” dziesmiņas piedziedājumā Austra dzird no skatītāju rindām piebalsojam vairākas svešas un tomēr tuvas balsis.
Nemeklējiet vienu vienīgu šī komponista rokrakstu tikai ritmiskajā un skanīgajā “Astoņkājī” un tam līdzīgās dziesmās. Ieklausieties liegajā, Kalniņam it kā neparastajā melodijā no izrādes “Kapteiņa Granta bērni” “… un kamēr dzīve rit, pa visiem ceļiem smarža nāk līdzi mūs pavadīt.” Ja jums kaut vienā elpas vilcienā izdosies uztvert šo aromātu, būs tā, it kā pats komponists šo dziesmu sūtījis tieši jums.
Raksta autors: A.Antonoviča, Liepājas teātra galvenā režisora palīdze literārajos jautājumos.
Avots: “Komunists”
Datums: 1975. gada 23. oktobris