Režisors Nikolajs Mūrnieks uzskatīja, ka ļoti daudzas izrādes tā īsti iezaigojas un iegūst dvēseli tikai tad, kad tajās ieskanas mūzika. Tāpēc režisors šajā sava radošā darba jomā vienmēr augstu vērtējis labus palīgus. Par šādu palīgu 1955. gada pavasarī kļuva toreizējā Liepājas mūzikas vidusskolas audzēkne Austra Pumpure.1
Kādi tad bija viņas pienākumi: tikai noteiktā vietā kaut ko atskaņot uz sava instrumenta vai nodziedāt? Teātrī tas ir daudz par maz, un šādus mūziķus nebūtu grūti atrast. Austrai, tāpat kā ikvienam kolektīva loceklim, bija jāspēj režisora ieceri padarīt par savu, teātra valodā runājot, jādod tai miesa un asinis, jākļūst par radošu izrādes dalībnieci. Nikolajs Mūrnieks uzticējās ikvienam kopīgā darba darītājam, un Austra Pumpure šo uzticību izjuta jau ar pašiem pirmajiem soļiem teātrī. Režisors bieži tikai pateica, kāda noskaņa kurā izrādes vietā vajadzīga, skaņdarbu Austra izvēlējās pati.
Atmiņā spilgti saglabājies darbs pie Voldemāra Sauleskalna veidotā Viļa Lāča romāna Vecā jūrnieku ligzda skatuves varianta iestudējuma, kas vainagojās teicamiem panākumiem. Lūk, pats izrādes sākuma moments. Tūlīt atskanēs gongs, un mēs, visi izrādes dalībnieki, jau atrodamies uz skatuves. Austra maliņā, lai paliktu skatītājiem neredzama, liekas, saplūdusi ar ģitāru nedalāmā vienībā, acis puspievērtas, skats uz iekšu vērsts, visa koncentrējusies dziesmai. Gongs. Sākas vētras auri, un caur tiem pilnīgā tumsā, iegaismojoties tikai dzeloņdrātīm un sniega virpuļiem, pamazām ieskanas un pieņemas spēkā mūsu dziedātā melodija Par dzimteni dziesma man sērīgi skan. Otrā cēliena krogus skats. Tā ir pavisam cita Austra, kas aizkulisēs koriģē dzērāju bļaustīšanos – skaļa, frivola kā jau krogus apmeklētāja. Trešajā cēlienā akordeona skaņās izskan saplosītā varoņa dvēsele, viņa sāpes, izmisums, cerības.
Austra Pumpure man nesen atzinās, ka izrādes veiksmes dēļ reiz pat melojusi, un tas noticis tā. Elmāra Ansona lugai Trīs jaunas māsas mūziku komponējis toreizējais teātra muzikālās daļas vadītājs Ādolfs Reinbergs. Īsi pirms mēģinājuma viņš atnesis skaistu, tikko uzrakstītu nelielu skaņdarbu akordeonam. Austra nav paspējusi to lāga apgūt, bet režisore Irmgarde Mitrēvice nekavējoši vēlējusies noklausīties. Viņas spriedums īss – nekur neder, lai Reinbergs raksta citu. Labi, ka komponists tobrīd nebijis klāt. Austra šai neveiksmē jutusies vienīgā vaininiece, līdz nākošajam mēģinājumam skaņdarbu perfekti apguvusi un, nevienam nekā nesakot, nospēlējusi režisorei, kura par jaunkomponēto darbu bijusi milzīgā sajūsmā un apkritusi Ādolfam Reinbergam ap kaklu.
Nereti koncertmeistarei nācās ģērbt kostīmu, grimēties un ar instrumentu rokās doties uz skatuvi. Tā viņa dara arī šodien, un kas gan nav priecājies par lāču māti Briknera Sarkangalvītē. Austra savu profesiju raksturo īsi, divos vārdos – teātra muzikants. Laikam jau šis nosaukums ir visatbilstošākais, jo kas tik nav darīts izrādes veiksmes dēļ – līdzēts aktierim apgūt dziesmu, spēlēti instrumenti gan uz skatuves, gan aizkulisēs, dziedāts gan korī, gan solo, pat diriģēts neliels orķestrītis un suflēts operu izrādēs.
Austra Pumpure ir īsts teātra cilvēks, un garajos darba gados viņa uzkrājusi un izveidojusi spriedumu: “Šodien mūzika skan ierakstā, tā ieskaņota profesionāli augstvērtīgi un atbilst izrādes tempam un ritmam ģenerālmēģinājuma periodā. Bet katrs iestudējums nepārtraukti aug, attīstās, mainās, un tad ieraksts sāk berzēties ar to, kas notiek uz skatuves. Mūsu kādreizējā kopīgā muzicēšana droši vien izraisīja speciālistu iebildes, bet tā organiski izauga un iekļāvās ikvakara izrādē.”
Austra Pumpure savu koncertmeistares darbību vērtē augstāk par citu mākslā paveikto. Nelaupīsim māksliniecei viņas pārliecību, tomēr man gribas teikt un ceru, ka tā domā arī lasītājs, ka Austra piepildījumu radusi dziesmā.
Arī ārpus darba māksliniece mīlējusi dziedāt. Cik daudzas reizes esam sanākuši un kopīgi muzicējuši, biežāk gan klausījušies viņas izpildījumu. Pirmā, kas saprata, ka Austras dziesmas varētu skanēt un sniegt baudījumu skatītājiem, bija aktrise Terēze Dāve, šo domu uztvēra Oļģerts Kroders un iedvesmoja izpildītāju. Tā tapa Imanta Kalniņa dziesmu pirmā programma. Skeptiķi toreiz vīpsnāja – tā jau var dziedāt tikai saviem viesiem. Šie it kā noliedzošie vārdi panāca pretējo. Dziedāt viesiem, tas taču ir dot labāko, kas pieder pašam, un Austra Pumpure katru koncertu dzied saviem viesiem, vienmēr radot ap sevi siltu, sirsnīgu gaisotni.
Tad teātrī ienāca Imants Kalniņš. Viņa brīnišķīgā mūzika Austru Pumpuri suģestēja. Visas jaunkomponētās dziesmas viņa jau bija sev par prieku izdziedājusi, izjutusi, dziļi, dvēseliski, pirms tās sasniedza tēlotāju, kuram tika rakstītas. Māksliniece šodien atzīstas, ka viņai ne prātā nebija nākusi doma, ka draugiem dziedātās dziesmas varētu skanēt arī plašākai auditorijai. Bet draugi un kolēģi domāja citādi un Austru nepārtraukti rosināja uzstāties arī publiski. Kad teātra priekšgalā nostājās galvenais režisors Oļģerts Kroders, māksliniece padevās, un 1975. gada 3. septembrī Rīgā, Mākslas darbinieku namā, pirmo reizi izskanēja Imanta Kalniņa dziesmu programma. Austra uzsver: “Es varu dziedāt tikai par prieku sev un draugiem. Ja skatītāji atnākuši mani klausīties, tad taču viņi ir mani draugi un viesi. Un draugiem es atdodu to labāko, kas man pieder.”
Šī drauga izjūta, pretī iešana skatītājam strāvo cauri ikvienam Austras koncertam ikvienā dziesmā un dara tās klausītājiem īpaši tuvas. Pirmo koncertu panākumi tālu pārspēja gaidīto, pēc dažiem gadiem Austra jau dziedāja simto reizi. Tad arī dzima doma draugiem klausītājiem dāvāt otro Imanta programmu. Pašlaik mākslinieces pūrā ir četras Imanta Kalniņa dziesmu programmas. Un ne tikai. Tajā arī Mana tautasdziesma, Mīļdziesmiņa un Dziesmiņa mana, ziņģīte mana. Kupls kļuvis ne tikai klausītāju, bet arī līdzdziedātāju pulks, kuri sevi dēvē par Austrasbērniem. Vairāki no viņiem šodien jau paši uzsākuši izpildītājmākslinieku gaitas.
Mana tautasdziesma satuvināja Austru arī ar esperanto valodas mīļotājiem. Kādā plašākā saietā Kuldīgā viņi lūdza Austru Pumpuri nodziedāt pāris latviešu tautas dziesmas šajā starptautiskajā valodā. Kas tās bija par ovācijām! Pāris nodziedāt palūgtās dziesmas izvērtās par veselu koncertu (toreiz gan vēl latviešu valodā). Nu jau viņa šo mūsu tautas lielāko gara bagātību dāvinājusi draugiem vai visā Eiropā, no Somijas līdz Spānijai, īpašu mīlestību ieguvusi Vācijā. Tā Austra kļuva par esperantisti. Un nu, viņas izdziedāti, jau cauri gadiem un cauri daudzām zemēm kā vadmotīvs skan Imanta Kalniņa melodijā ietvertie Olafa Gūtmaņa vārdi:
Es atradu tautas dziesmu
Aiz deviņi atslēgām,
Aiz mūžiem ielocītu
Pašā pūra dibenā.
Atdaries, pūra lāde,
Pretī došu dvēselīti!
Austras mīlestība ir kā neizsīkstošs avots, no kura viņa smeļ un smeļ, un atkal un atkal draugiem dāvina jaunas dziesmas.
1 Faktiski Austru, toreiz vēl Liepājas Mūzikas vidusskolas audzēkni, teātris jau 1951. gadā bija aicinājis uzņemties muzikālo pavadījumu N. Mūrnieka veiktajam A. Ostrovska komēdijas Balzaminova precības iestudējumam.
Raksta autors: Zigurds Akmentiņš
Avots: “Komunists”
Datums: 1989. gada 14. janvāris