Pagājušā gada augusta vidū sēdēju klabeklīgā elektriskā vilciena vagonā. Tas bija piepilsētas vilciens, kas brauca cauri Sopotai un Gdiņai uz Gdaņsku. Iekāpu mazā stacijā, kura saucas Rumia. Ne jau es viena. Bijām divatā – es un Pīčs. Rumiā dzīvo Pīčs, bet es pie viņa ciemojos.
Bijām apsēdušies klabeklīgajā vagonā pie loga, viens otram pretī. Pīčs bija man jau parādījis, kurā vietā klajumā starp daudzstāvu blokmājām pacēlusies kuģim līdzīgā milzu tribīne, no kuras Romas pāvests uzrunājis savus tautiešus poļus, un kurā vietā 1970. gadā milicija šāvusi uz Gdiņas kuģu būvētājiem. Tad mans draugs pēkšņi sacīja: “Ja mums septiņdesmit sestajā gadā kāds būtu teicis, ka mēs abi kopā brauksim vilcienā uz Gdaņsku? Mēs laikam būtu smējušies!” “Jā,” es atbildēju. “Mēs noteikti nebūtu ticējuši.”
Tieši tajā mirklī atcerējos Austru Pumpuri.
Septiņdesmit sestā gada vasarā Pīčs vēl dzīvoja Rīgā. Es vēl dzīvoju Dobelē. Mēs bijām iepazinušies televīzijas konkursā “Aicinām piedalīties”. Abi bijām savu skolu komandu kapteiņi. Un šausmīgi skaistā vasaras dienā, ap Jāņiem, taisni izlaiduma eksāmenu laikā televīzija mūs visus ielūdza uz konkursa noslēguma raidījumu. Tas laikam notika viesnīcas “Tūrists” zālē; neko daudz jau neatceros. Galu galā pagājuši 13 gadi. Atceros, ka Rīgas 49. vidusskolas komandas kapteinis Pēteris Gailītis, kurš vēlāk kļuva par manu draugu Pīču, uzlika man galvā skaistu Jāņu vainagu. Atceros, kā Vija Artmane deklamēja Friča Bārdas dzejoli “Svešinieks”.
Visvairāk par visu atceros, nekad, līdz pat mūža galam neaizmirsīšu, kā no lielā viesnīcas zāles loga (varbūt arī no televīzijas prožektoriem, bet likās – no saules) nāca gaisma, un katrs gaismas stariņš tiecās uz vienu un to pašu punktu, it kā tos pievilktu magnēts. Visi stariņi apgaismoja, apspīdēja, apmirdzēja Austru. Viņa sēdēja pavisam netālu no manis. Es redzēju viņu mazliet sāniski. Liekas, arī viņai galvā bija margrietiņu vainadziņš. Acis Austrai bija aizvērtas. Viņa dziedāja Imanta Kalniņa “Betas dziesmiņu”. Es to dzirdēju pirmo reizi. Es vispār Austru dzirdēju pirmo reizi, lai gan viņa septiņdesmit sestajā gadā jau bija labi pazīstama un iemīļota. Austra dziedāja klusiņām, it kā ne mums. Acis, es jau teicu, bija aizvērtas, viņa arī it kā neskatījās uz mums. “Vēl tavi stari slīd…” Man iešāvās prātā apmēram tāda doma: “Acis aizvērtas, visi stariņi tās meklē un grib tajās iespīdēt…” “Aiz tālā kalna saule spīd…” Un tūliņ otrai nojausmai līdzīga doma: “Viņa pati! Stari nāk nevis uz viņu, bet no viņas!” “Un zeme lūdz, lai saule nenoriet…” Man tiešām gribētos jums to izstāstīt tā, kā tas bija, bet nekas neiznāks. Varbūt jūs mani saprotat bez skaidrošanas, ja jums ir bijis tā, ka nav nekādas atšķirības starp balsi, kura dzied, gaismu, kura spīd, tevi, kas dzird un redz, un tavu dvēseli, kura to jūt. Varbūt to varētu uzzīmēt. Vai parādīt kino. Tas būtu liels, gaišs lauks. “Lai saule nenoriet, lai saule neaiziet…” Es sajutu, ka man ir savs liktenis, kurš mīt manī. Lielā, gaišā lauka vidū es stāvēju uz ceļa. “Aiz kalna tālumā…” Un, kad dziesma beidzās, bija tāda sajūta – kā tautasdziesmā teikts par saulīti – “rītā agri uzlēkdama, atstāj laivu līgojot”. It kā es būtu zelta laiviņa, kas līgo pakaļ uzlecošajai saulei. Pakaļ Austrai.
Katru reizi, kad atceros to septiņdesmit sestā gada vasaras dienu, sajūtu sevī ielīgojamies šo Austras atstāto zelta laiviņu.
Pagājuši trīspadsmit gadi. Pagājušajā gadā, kad Austra ieradās Rīgā, lai leļļu teātrī dziedātu Rīgas bērniem savu programmu “Mīļdziesmiņa”, es aizgāju uz šo koncertu un iegāju teātra ģērbtuvē parunāt ar Austru. “Mīļdziesmiņā” piedalās arī “Austras bērni” – daži no tiem jauniešiem, kas mēdz dziedāt ar viņu kopā. Un viens tāds “Austras bērns” bija arī kopā ar mani pie Austras runāties – Arnis Miltiņš. Viņš “Mīļdziesmiņu” ir sacerējis. Tieši to dziesmiņu, no kuras programma iemantojusi savu nosaukumu.
Kāpēc? Kāpēc “Mīļdziesmiņa” šoreiz ir it kā galvenā?
“Aiz mīlestības,” atbildēja Austra. Aiz mīlestības pret Arni, pret Viku, kurš uzrakstījis šo dzejoli, pret Vika grāmatu “Zemūdens bara lielā diena”… Arī šī grāmata ir uz skatuves, Austra rāda un lasa to. Vispār viss, kas uz skatuves, ir Austras pašas iecerēts, un, kā viņa teica – dekoratoru ar mīlestību uzbūvēts. “Te es vispār jūtu mīlestību – sākot ar garderobi un beidzot ar administrāciju… Un īpaši – gaismotājos, skatuves brigādē… Bet, kas attiecas uz Arni, – mēs abi darām vienu darbu. Kur es aizbraucu, tur dzirdu – Arnis bijis, dzirdu labus vārdus.” “Bet es jau esmu no tevis cēlies,” teica Arnis, un tā man ienāca prātā pajautāt Austrai, kā rodas bērni.
“Mani bērni atnāk,” atbildēja Austra. Piemēram, atnāk – kādreiz pat pret savu gribu – uz mūsu koncertu. Teiksim, meitene mācās mūzikas skolā, un māte viņu ved visur, kur vien var. Māte sāk vest viņu arī uz mēģinājumiem, un meitene sāk mācīties dziesmas. Un pamazām kļūst par mūsējo. Citi atnāk paši. Citi atnāk uzreiz. Arnis nāca uz katru koncertu pusotra gada, kamēr – uzdrošinājās.
Tad Austra runāja par tiem viļņiem, kas šūpo zelta laivu. Par to gaismu, kas laivu zeltī. Es viņai nestāstīju atmiņas, ko tagad izstāstīju jums. Bet, to mirkli atcerēdamās, sapratu katru Austras teikto vārdu un visu lietas būtību. Jo biju to izjutusi iedarbojamies uz sevi.
Austra stāstīja, ka viņai galvenais, šķiet vienkāršība, pieejamība. Dziesma, kas pieejama katram. Koncerts, kurā katrs drīkst dziedāt līdzi. Un tam, kurš uz skatuves, jāprot tikai – uzturēt dvēseli, atmosfēru zālē. Austra to kādreiz mācījās no režisora Nikolaja Mūrnieka Liepājas teātrī. Jēga tam visam ir – palīdzēt cilvēkam zālē uzdrošināties. Uzdrošināties atklāt to dvēseles bagātību, kas katram ir sevī. Austras dziedāšana nav tik daudz priekšnesums, kā cenšanās atraisīt klausītāju, rosināt uz līdzdziedāšanu, uz paša darbību. Uz sava ceļa noskaidrošanu haosā. Ne jau tikai šā koncerta laikā. Vispār – dzīvē. Un ne jau tikai dziesmā. Vispār – jebkurā dzīves jomā. “Māksla ir likt cilvēkam koncerta laikā domāt par sevi, nevis par mani” – tā saka Austra.
Šogad Austrai par šo mākslu ir piešķirts Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums. Nojaušu, ka viņai no tā goda ne silts, ne auksts, man arī – un tomēr apsveicu, tomēr notikums, tomēr pierādījums tam, ka vairāku paaudžu sirdīs, līgo rītā agri atstātā zelta laiviņa. Austras laiviņa.
Raksta autors: Inese Zandere
Avots: “Pionieris”
Datums: 1989. gada 24. februāris