Vairāk nekā 40 gadus Austras Pumpures vārds saistās ar Liepājas teātri – koncertmeistare, dziesmotāja, aktrise. Taču spilgtāk viņas vārds ieplaiksnījās, kad māksliniece pievērsās Imanta Kalniņa dziesmām, kad neparastā kārtā cēla saulītē tautasdziesmu. Sagaidot Latvijas astoņdesmitgadi, par savu dāsno veikumu Austra Pumpure apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Valsts atzinība sakrīt ar mākslinieces jubileju, kuru atzīmēs novembra nogalē.
Austras Pumpures dzimtais Liepēnu ciems pēc pašreizējā administratīvā iedalījuma atrodas Dunikas pagastā, taču sevi viņa vislabprātāk pieskaita bārteniekiem.
“Kristīta esmu Bārtas baznīcā, tur arī laulāti mani vecāki. Tās puses cilvēki visi ir lieli dziedātāji. Māsīcas kāzas svinēja trīs dienas un visas trīs vienā dziedāšanā. Arī es dziedu, kopš vien sevi atceros,” stāsta Austra Pumpure.
Viņas dzimta jau izsenis esot bijusi muzikāla. Vectēvu, kurš spēlējis cītaru, viss ciems nācis klausīties. Austras tēvs Miķelis Pumpurs pats spēlējis trompeti un bijis diriģents aizsargu pūtēju orķestrim. Muzicēšanas vai dziedāšanas prieku no senčiem mantojusi ne tikai Austra, bet arī pārējās trīs Pumpuru atvases.
Septiņi pēckara gadi Austrai aizritēja Liepājas mūzikas vidusskolā. Bija gan vokālās studijas, gan ģitāras spēle un citi mūzikas instrumenti. Diriģents Jānis Dreimanis gan esot teicis, ka ar to vien maizi pēc skolas beigšanas nenopelnīšot un aicinājis Austru mācīties kordiriģēšanu. Meistara skola atstājusi dziļas pēdas.
Taču otram toreizējam meistaram – Liepājas teātra galvenajam režisoram Nikolajam Mūrniekam – apsviedīgais meitēns iekrita acīs tieši ar ģitāras spēlēšanu.
“Tieši Mūrnieks ievilka mani teātrī. Viņam ļoti patika ģitāras skaņas. Režisors gandrīz katrā uzvedumā atrada iemeslu šā instrumenta strinkšķināšanai ja ne uz skatuves, tad vismaz aizkulisēs. Sākumā tas bija tāds brīvprātīgas mīlestības darbiņš, bet 50. gadu vidū mani jau ierakstīja teātra štatos,” atceras mūziķe.
Ar šo instrumentu rokās Austru Pumpuri pēdējos pārdesmit gados skatītāji un klausītāji pazīst vislabāk, taču viņa tikpat veiksmīgi ceļ plecos arī akordeonu. Kopā ar pārējiem teātra mūziķiem spēlēts pavadījums neskaitāmiem muzikālajiem uzvedumiem gan uz stacionārās skatuves, gan brīvdabas izrādēs.
Īstu muzikālo apvērsumu gan teātrī, gan visā Liepājā un vēlāk arī visā Latvijā ienesa Imants Kalniņš jeb vienkārši – Imka. Betas dziesmiņa no izrādes “Mīla, džezs un velns”, “Princesīte” no “Prinča un ubaga zēna” un citas muzikālo uzvedumu jaunā komponista melodijas toreiz ātri iemantoja ne vien šo izrāžu skatītāju ievērību, bet jau kā patstāvīgi skaņdarbi atstāja teātra sienas un sastapa aizvien jaunus un jaunus ieinteresētus klausītājus.
Imanta Kalniņa dziesmām un mūzikai fantastisku atsaucību izrādīja Austra Pumpure. Taču atšķirībā no daudziem citiem izpildītājiem viņa jaunajām melodijām turpināja piemērot parasto ģitāru. Bez spēlēšanas izrādēs, kurās skanēja Imanta Kalniņa mūzika, Austra gandrīz vai pēc kārtas mācījās dziedāt un spēlēt visas viņa dziesmas. Tā tas turpinājās arī tad, kad Imants vairs nebija liepājnieks.
Atceroties tos gadus, Austra Pumpure stāsta: “Šīs dziesmas mācījos sev, nevis lai dziedātu uz skatuves. Man tās bija vajadzīgas pašai. Kad iemācījos, uzskatīju, ka esmu kļuvusi bagātāka. Reizēm gan uzdziedāju saviem kolēģiem. Bet viņi kļuva aizvien negausīgāki. Dažkārt, kad salasījāmies kopā, augu nakti “mocīja” mani, lūgdami dziedāt un spēlēt. Kā nu kurš prata, dziedāja arī līdzi. Šajos pasēdēšanas saietos allaž piedalījās arī toreizējais teātra galvenais režisors Oļģerts Kroders. “Te jau var taisīt biznesu!” reiz viņš ieminējās par šo dziedāšanu.”
Ar to biznesu bija kā nu bija, taču Imanta Kalniņa dziesmas Austras aranžējumā un izpildījumā, pievienojoties arī vairāku viņas kolēģu balsīm, sāka skanēt aizvien lielākās auditorijās gan no mazākām, gan lielākām skatuvēm. Pats patīkamākais, ka šāda izpildījuma maniere vairāk un ciešāk piesaistīja tieši jaunos klausītājus. Iemīlējušies Kalniņa dziesmās, viņi atsaucīgi pieņēma to vienkāršoto variantu, jo arī paši tādam labprāt dziedāja vai vismaz dungoja līdzi. Sākās “Austras bērnu laiks”. Talantīgākie klausītāji un līdzdziedātāji paši kļuva par šo Austras koncertu veidotājiem. Šodien var nosaukt jau vairākus desmitus jaunāko paaudžu “Austras bērnu”, talantīgākie no viņiem līdzīgā vai savdabīgākā manierē turpina patstāvīgi latviešu dziesmu nest tautā – Laine Ligere, Silvija Silava, Anta Eņģele, Kristīne Sudmale, Arnis Miltiņš… “Tagad es no viņiem mācos,” konstatē māksliniece.
Bet pirms tam bijušas Austras Pumpures veidotas un dziedātas Imanta Kalniņa dziesmu četras programmas: ”Pilsētā, kurā piedzimst vējš”, “Sveces dziesma”, “Šeit mēs visi it vienādi esam” un “Brīvības dziesma” jau 90. gados.
Programmās skanējušās labākās dziesmas mūzikas izdevniecība “Balss” ierakstījusi audiokasetē “Austra Pumpure dzied Imanta Kalniņa dziesmas”. Viņas balsi un dziedāšanas manieri tagad glabā arī otra šīs izdevniecības ierakstītā audiokasete “Mana tautasdziesma”. Tajā savukārt ir dziesmas, kuras skanējušas koncertprogrammā ar tādu pašu nosaukumu.
Vīru kora “Dziedonis” diriģents Miervaldis Ziemelis neslēpj savu sajūsmu par šo svētīgo mākslinieces darbošanās šķautni: ”Austra Pumpure spēlēja ģitāru, nevis ierasti tautisko kokli, lika visiem ieklausīties un pēkšņi apjaust, ka tautasdziesma nav kaut kas arhaisks un garlaicīgs. Mēs klausījāmies tautasdziesmu fantastiskos vārdus un varējām tikai brīnīties, kur Austra tos ir atradusi un kā spējusi paturēt galvā. Caur viņu tautasdziesma jauniem cilvēkiem kļuva par īstu atklājumu.”
Austras un “Austras bērnu” balsis pieskandinājušas visu Latviju. Koncertuzvedumi kopš 1975. gada bijuši Liepājas teātra Rīgas viesizrāžu afišas neatņemama sastāvdaļa, un par apmeklētāju trūkumu šajos pasākumos mākslinieki nekad nav varējuši gausties. Izņēmums bija šārudens viesizrādes.
“Bet es jau nemaz neskumstu, tagad teātrim citi plāni un man jau arī, kā mēdz sacīt, laiks dzīvot, laiks… Nē, nē! Es vēl gribu pavērties jaunajā gadsimtā, kaut nedaudz padzīvot tajā. Aizvadāmais bija mans. Un kas lai zina, vai tas, ko darījām šajā, būs vajadzīgs un noderīgs arī nākamajā tūkstošgadē!”
Atceroties skatītāju un klausītāju pārpildītos Austras un viņas līdzdziedātāju koncertus tepat Liepājā, dažādās zālēs galvaspilsētā, negribas ticēt, ka tehnokrātijas, biznesa un racionālisma uzplūdu laikmets aizslaucīs to, kas tautai bijis svēts un dārgs gadu simteņos – latviešu dziesmu. Domājams, ka šīs šaubas mazinās arī mākslinieces dzīves jubilejas pasākumu nedēļa Liepājā, kas aizsāksies 23. novembrī. Kopā ar jubilāri koncertos un dažādās sadziedāšanās Pedagoģijas akadēmijā, teātra studijā “Mūris”, Liepājas teātrī un citur pilsētā atkal dziedās un muzicēs visu paaudžu “Austras bērni”, pasākumus kuplinās “Atštaukas”, ar kurām kopā tagad rit Austras Pumpures dziesmotā mūža jauns loks.
“Kad man piezvanīja un pārsteidza ar ziņu, ka esmu apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, tūdaļ vaicāju: par ko tad mani tā. Atbildēja: tāpēc, ka mani visi mīlot. Arī es sacīju, ka vienmēr esmu atdarījusi ar to pašu. Un, ja jau ordeni piešķir par mīlestību, tad ar atklātu sirdi esmu ar mieru to arī saņemt. Es patiesi mīlu visus, kas nāk pie manis – gan “Austras bērnus”, gan visus, kuri pēc tam mūs klausās,” tā Austra Pumpure.
Raksta autors: Fricis Plostnieks
Avots: “Piektdienas Viesis”
Datums: 1998. gada 13. novembris