Es nebaidos apgalvot – Austra Pumpure ir folkkustības aizsācēja mūsu republikā, lai arī viņu pašu pie “tīrajiem” bardiem piepulcināt nevar (ne pašas sacerētu dziesmu, ne tekstu). Un tomēr viņa bija pirmā. Laikā, kad Imanta Kalniņa dziesmas dziedāja tikai vokāli instrumentālais ansamblis “Menuets” pāragri aizgājušā Jāņa Blūma vadībā, Austra ņēma ģitāru un uzdrošinājās.
Imanta haotiskajā arhīvā viņa meklēja dziesmas, kuras “Menuets” neatskaņo un gāja ar tām publikā. Afišās tika rakstīts, ka “Imanta Kalniņa dziesmas dzied Austra Pumpure”, bet uz skatuves (ak, šis neaizmirstamais, pats pirmais koncerts Rīgā, Mākslas darbinieku namā!) mēs redzējām Austru kopā ar jauniešu grupu. Pirmajos koncertos piedalījās galvenokārt jaunie Liepājas teātra aktieri. Vēlāk jaunieši no klausītāju vidus gāja pie Austras un lūdza iemācīt kādu Imanta Kalniņa dziesmu. Austra mācīja un tos ar skanīgākajām balsīm aicināja sev līdzdziedāt. Ar šo brīdi arī sākās folkmūzikas kustība Latvijā. Spontāna, neorganizēta, Austras Pumpures “pamatbrigādē” jau bija Māris Putniņš, kurš draugu pulkā bieži dziedāja paša sacerētas dziesmas ar saviem tekstiem.
(Starp citu, Māri, kur tu esi pazudis? Mēs tevi labprāt redzētu Cēsīs!)
Kaut kas savs jau bija arī Jurim Bartkevičam un Ievai Akuraterei. Juris tagad kļuvis par Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku, bet Ieva par vienu no populārākajām (pērn populārākā!) dziesmu (rok, bīt, savu) izpildītājām Latvijā. Ieva, Juris, Māris toreiz bija vietējie – liepājnieki. Bet pie Austras jaunieši nāca bezmaz vai ik koncertā, bezmaz vai ik republikas rajonā, kur viņi ieradās.
Faktiski gandrīz katrs Austras Pumpures koncerts sastāvēja no divām daļām – oficiālās kāda kultūras nama zālē un nakts daļas. Šajos nakts koncertos netika dziedātas Imanta Kalniņa dziesmas vien. Katrs rādīja, ko viņš prot. Un auga Austras līdzbraucēju un līdzdziedātāju pulciņš. Daudzi koncertos viens otru nomainot, dziedāja no skatuves. Vēl vairāk bija to, kuri saviem draugiem dziedāja līdzi no zāles. Tika lauzti ierastie koncertēšanas stereotipi, un Austra gandrīz vienlaikus ar folkloras draugu kopu “Skandinieki” sāka iesaistīt koncertos arī klausītājus. Es nezinu, kā Austru atrada Arnis Miltiņš, viens no pašreizējās folkkustības būtiskākajiem un publikas iemīļotākajiem dalībniekiem, taču, kad Arnis sāka dziedāt kopā ar Austru, viņš ar pilnu sparu darbojās “Skandiniekos”. Pie Austras nāca arī folkloras ansambļa “Bizīteri” toreizējā vadītāja Silvija Silava. Man šķiet, būtiski ir tas, ka Austru atrada arī cilvēki no Tautasdziesmas. Austra Pumpure acīmredzot viņus saistīja ar savu, gandrīz ik koncertā teikto: “Esmu atnākusi ar jums kopā padziedāt.”
Iespējams, ka tieši šajās padziedāšanās radās jaunas melodijas, jaunas četrrindes, kuras tagad dēvējam par mūsu laika folkloru.
Austras “padziedāšanās” veidojās savu dziesmu izpildītāji, autordziesminieki, bardi.
Andris Mičulis aktīvi interesējās par folkloru, darbojās folkloras draugu klubā “Impamps”. Bet pēc kāda laika – jau pie Austras. Man šķiet, ka tieši tur aizsākās arī viņa paša kompozīcijas. Andris dzied, pats sevi pavadot uz kokles. Līdz šim koklētāju pavadījumā esam dzirdējuši tikai tautasdziesmas, lielākoties apdarinātas, ja neskaita folkloras ansambļu koklētājus ar mūsu kokļbūves un koklēšanas vecmeistaru Jāni Poriķi priekšgalā.
Andris Mičulis izveidojis kaut ko vidēju starp folkloru (tās nepastarpinātā, neapdarinātā variantā) un folkmūziku. Man šķiet, ka latviešu izpildītājmākslā šādam muzicēšanas veidam nekā līdzīga nav.
Vēl viens “Austras bērns”, kurš piedalīsies III folkfestivāla finālā, ir Uldis Ozols. Viņa vispopulārākā dziesma ir ar Māra Melgalva dzeju “Mans brālis aizgājis ir tālu*”. To savā repertuārā iekļāvusi Ieva Akuratere, to dzied visā republikā. Ar šo dziesmu mēs sākām III folkfestivāla pirmās kārtas otro koncertu Jelgavā. Bijām iecerējuši šajos koncertos ne tikai klausītāju izklaidi, bet arī vēsturiskās atmiņas rosināšanu klātesošajos. Vispiemērotākais bija Uldis ar “Brāli”:
Mans brālis aizgājis ir tālu,
Mans brālis ceļa malā trīc.
Es neiešu uz karnevālu.,
Kur viss jau priekšā uzrakstīts.**
Austra Pumpure ar saviem “bērniem” nāk no laika, kurā viss jau bija priekšā uzrakstīts. Nāk spītējot šim laikam. Faktiski ejot pret šo laiku, viņi ir nonākuši līdz šodienai, kad priekšrakstu kļūst aizvien mazāk, kad katram dota izvēles brīvība – šlāgerot, metālot, ziņģēt, jaunviļņot, rokot.
Es apskaužu Austru par to, ka viņa laikā, kad visi vai nu šlāgeroja, vai arī slīdēja baltās laivās pa kaut kādām abstraktām jūrām, prata aizstāvēt un nosargāt savu repertuāru, ka viņa dziedāja tikai to, kas viņai šķita būtisks – Imantu Kalniņu un Tautasdziesmu. Gadiem ilgi, neapnīkot, fenomenālu jaunatnes atbalsi saņemot pretī. Un vēl Austras Pumpures nopelns ir tas, ka viņa šo bezkompromisa iestāšanos par savu repertuāru nodevusi tālāk saviem “bērniem”. Nekad ne Uldi Ozolu, ne Arni Miltiņu, ne Ievu Akurateri, ne Zani Šmiti, ne Andri Mičuli, ne Jelgavas koncertu visjaunāko dalībnieci trīspadsmitgadīgo Agitu Kaužēnu neesmu dzirdējis dziedam kaut ko konjunktūras diktētu, kaut ko viņu būtībai neatbilstošu. Simboliski man šķiet arī tas, ka 1974. gadā, kad Austra pirmoreiz dziedāja Mākslas darbinieku namā, Agita vēl nebija piedzimusi. Nu viņai aplaudēja gan Jelgavā, gan Rīgā, aplaudēs arī Cēsīs. Kopā ar Austru Pumpuri izaugusi savu dziesmu izpildītāju paaudze. Arī daļa viņas pirmā koncerta klausītāju, kas, hipijiski apģērbušies, toreiz sēdēja zālē uz grīdas, kļuvuši par nopelniem bagātajiem, par zinātņu kandidātiem un preses izdevumu redaktoriem. Es mēģinu viņus visus atcerēties. Viņus un viņu padarīto. Nē, neviens nav kļuvis par konformistu, nav savas karjeras dēļ nodevis savus jaunības ideālus. Tāpat kā kādreizējie “Kazas” apmeklētāji, par kuriem rakstīju “Avotā.
Man ir priekšlikums – kaut kad rudens pusē, vecajā mīļajā Liepājā (bet varbūt, ka Eduards Šīraks mums atvēl Mākslas darbinieku namu?) sarīkot Austras Pumpures “bērnu” un līdzjutēju tikšanos. Lai katrs nāk ar šajos gados padarīto, lai rāda pārējiem. Tas būtu folkmūzikas un tautasdziesmu koncerts, piedalītos dzejnieki, mākslinieki varētu sarīkot savu darbu izstādi.
Mēs atnāksim pie savas Austras. Katrs ar puķēm un tikai ar acīm pasakāmu “paldies”…
* Neprecīzs citāts. Oriģinālajā M.Melgalva dzejolī ir „Mans brālis. Kaut kur tālu, tālu”, tāpat arī Ulda dziesmā.
** Precizējums: oriģinālā Māra Melgalva dzejoļa pirmais pants ir šāds, kādu to dzied arī Uldis Ozols:
„Mans brālis. Kaut kur tālu, tālu,
Mans brālis ceļa malā trīc.
Es neeju uz karnevālu.
Tur viss jau priekšā uzrakstīts.”
Raksta autors: Andris Bergmanis, viens no Austras pirmā koncerta klausītājiem Rīgā
Avots: “Padomju jaunatne”
Datums: 1988. gada 9. jūnijs