Kad atkal pienācis laiks domāt, kam piešķirt “Gada liepājnieces” godu, man nāk prātā tikai vienas vārds – Austra Pumpure. Novembrī Liepāju pieskandināja koncerti, veltīti viņas 70 gadu jubilejai. Un īsi pirms tam Austra saņēma augsto valsts apbalvojumu – Trīszvaigžņu ordeni.
Par Austras dzīvi gribu teikt – kalpošana. Jo tā ir kalpošana, tā ir ziedošanās, kas neprasa atlīdzību – savas tautas labā, savu mīļo cilvēku labā, mūzikas labā. Ko Austra ir paveikusi? Viņa ir atklājusi Imanta Kalniņa mūziku kā garīgo barību aizvien jaunām un jaunām paaudzēm vairāk nekā 20 gadu ritumā; atvērusi durvis demokrātiskai tautas dziesmas dziedāšanai jauniešu vidū, likusi iemīļot Latvijas vārdu caur Imanta Kalniņa un tautas dziesmām cilvēkiem daudzās pasaules valstīs – Vācijā, Dānijā, Bulgārijā, Krievijā; iedzīvinājusi dziedāšanu “ar sirdi” – nebalstoties uz lielu balsi un vokālo meistarību, bet dziedot tā, kā to var ikviens, ar savu uzdrīkstēšanos iedrošinot un iedvesmojot daudzus mūziķus un māksliniekus savā mākslā un dzīvē vadīties pēc sirds pārliecības (Imants Zemzaris, Andris Kārkliņš…).
Visbeidzot – Austra ir garīgā māte daudziem jo daudziem bērniem – gan tiem, kas ir dziedājuši kopā ar viņu uz skatuves, gan klausījušies, kuri tagad ir kļuvuši vairāk vai mazāk pazīstami mūziķi, aktieri, žurnālisti, skolotāji vai vienkārši sava darba darītāji – Ieva Akuratere, Juris Bartkevičs, Juris Hiršs, Andris Bergmanis, Arnis Miltiņš utt. Manas dzīves 17 gadi ir saistīti ar Austru, tāpēc varu teikt, ko Austra mums, saviem bērniem, ir iemācījusi: darbaprieku, atbildības uzņemšanos, koncentrēšanās spēju, godīgumu savas sirdsapziņas priekšā – un pāri visam mīlestību pret tuvākajiem, pret dziesmu, pret darbu, ko tu dari. Austras dziesmas visos padomju gados bija garīgā spēka avots, un ne velti tik daudzi viņas bērni tagad ir atraduši dzīvi ticībā. Jo Dievs ir Mīlestība, un Austra vienmēr ir labestības, starojošas gaismas pilna pret ikvienu – vai tas būtu jauns, brīvs cilvēks ar pārdrošiem sapņiem, vai dzīves grūtību samalts bāleliņš.
Es atceros, ko viņa mums vienmēr teikusi, kad kādreiz, kolhozu laikos, nācās dziedāt ballītēs manāmi iereibušu ļautiņu priekšā. Viņa tad saka: “Bet tā taču ir tava tauta, kas iegrūsta dubļos. Kā tu drīksti novērsties, teikt, ka viņiem neko nevajag, ka viņi neko nesapratīs?” Un brīnums – koncerta beigās visi sirmie vīri, visas sievas tulznainām rokām un darbā piepampušām kājām klausījās un dziedāja līdzi visnopietnākās, vissarežģītākās Imanta Kalniņa dziesmas. Un vēl – vienmēr Austras klausītāju vidū ir gados jauni ļaudis. Katra studentu paaudze Austras dziedātās dziesmas tver kā kaut ko lielisku, tieši viņiem domātu. Kad pērn novembrī dziedājām Pedagoģijas akadēmijā, šķiet, nebija atšķirības starp šo šīsdienas auditoriju un toreizējo, kad 1975. gadā šajā pašā zālē notika Austras pirmais koncerts.
Latvijas un Liepājas vārdu Austra ir iznesusi pasaulē caur esperanto. (Viņa šo valodu ir samācījusi “Atštaukām”, koncertējot esperanto festivālā Norvēģijā). Pati pieredzēju, kā Kopenhāgenā dāņu un vācu jaunieši dziedāja “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”. Vācieši bija speciāli Austras dēļ braukuši uz Dāniju, lai viņu satiktu, un bija pat sadrukājuši grāmatiņas ar latviešu tautas un Imanta Kalniņa dziesmām esperanto valodā, kuras iepriekšējās tikšanās reizēs Austra bija viņiem dziedājusi.
Austra visu mūžu ir dzīvojusi un strādājusi Liepājā, klusītēm izslīdēdama no varasļaužu uzmanības, kad tika dalīti goda nosaukumi un prēmijas. Viņa strādā vēl arvien – māca jauniešiem un bērniem ģitārspēli un dziesmas. Tas ir īpatnēji, bet ļoti daudzi, kas sāk dziedāt pie Austras, drīz sajūt vēlmi un spējas paši sacerēt dziesmas. Dīvaini – Austra, kas pati vienmēr dziedājusi tikai citu radītas melodijas, ir it kā māte daudzām citām dziesmām. Viņa ir Māte daudziem tagad sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kas viņas paspārnē ieguvuši drosmi un pārliecību par savu sūtību. Un viņa vēl arvien dzied, dalās priekā un mīlestībā ar visiem, kas vien viņu vēlas dzirdēt – pensionāriem, studentiem, dzīves pabērniem un varenajiem, ar prieku piedalās jebkurā labdarības pasākumā (savulaik viņa bija viena no iniciatoriem labdarības koncertu sērijai, ar kuru palīdzību tika uzlikts jumts Rendas baznīcai) un dara daudz labu darbu, par ko plašāka sabiedrība tā arī neuzzina. Jāsaka – Austra ir ļoti bagāta – jo viņai vienmēr ir ko dot: dziesmu, labestību, optimismu.
Raksta autors: Kristīne Sudmale-Locika
Avots: laikraksts “Kurzemes Vārds” (pilns raksta nosaukums “Konkursa “Gada liepājniece un liepājnieks 98” finālisti”)
Datums: 1998. gada 18. marts