Domāju – rakstīt par Austru Pumpuri būs viegli, bet nu, kad balta papīra lapa rakstāmmašīnā, izrādās, ka blakus vajag modeli – pašu Austru. Ar ģitāru un pavisam nelielu klausītāju pulku, kuri dzied līdzi: “Pilsētā, kurā piedzimst vējš…”
Kas tad īsti ir Austra Pumpure? Liepājas teātra koncertmeistare? Mūziķe? Imanta Kalniņa dziesmu izpildītāja? Bet vai esat ieklausījušies, ka viņa pirms koncertiem, mazliet satraukta un sakautrējusies, saka: “Mēs atbraucām no Liepājas, lai kopā ar jums padziedātu Imanta Kalniņa dziesmas.” Nevis: es jums dziedāšu, nevis: mēs jums dziedāsim, bet: kopīgi dziedāsim. Viņa ir rosinātāja dziedāt Imantu Kalniņu. Vienam bija jābūt šim rosinātājam. Un bija jānāk Austrai Pumpurei, lai pierādītu, ka Imanta Kalniņa it kā tiešām sarežģītās dziesmas var dziedāt ģitāras pavadījumā, ka to dziedāšanai zālē var rosināt vairākus desmitus cilvēku. Snobi saka: “Viņa vienkāršo Imantu Kalniņu.” Manuprāt, tā nav vienkāršošana, bet gan pierādījums, cik šī mūzika demokrātiska.
Austras Pumpures klausītāji galvenokārt ir jaunieši, kaut gan koncertos esmu dzirdējis, kā “Lilioma dziesmiņu” līdzi dzied dažs pasirms vīrs. Es zinu jauniešus, kuri iet uz katru Pumpures koncertu Rīgā. Viņi nes Austrai puķes, ir arī tādi, kuri brauc no Rīgas uz Liepāju klausīties tieši Austru. Un tagad es to skaidroju pats sev – acīmredzot ne tikai Imanta Kalniņa dziesmas viņus pievelk. Varu galvot, ka tās viņiem ir jau sen sarakstītas magnetofona lentās gan “Menueta”, gan Pumpures izpildījumā. Acīmredzot pati dziedātājas personība un tieksme piedalīties. Austrai Pumpurei nesen palika… – cik jūs domājat? – gadu. Neuzminēsit! Neviens, kuram esmu prasījis, vēl līdz šim nav uzminējis. Un tādēļ, lai Austra paliek tik jauna, cik jaunu mēs katrs viņu redzam.
Pagājušā gada 1. jūlijs – Imantdienas Jāņskolā. Svētki it kā jau beigušies, tas ir – oficiāli beigušies. Bet ir sakurts ugunskurs, pie tā nāk pavisam sveši cilvēki – tie, kuri nav tikuši atpakaļ uz Rīgu. Dzied un ģitāru spēlē Liepājas teātra aktieris Juris Bartkevičs, “Menueta” bundzinieks Raimonds Bartaševičs, Jaunatnes teātra aktieris Igors Siliņš. Un, protams, Austra Pumpure. Liepājas teātra “Latvija” ir braukšanas gatavībā, nākamajā dienā jau pirms pusdienlaika jābūt Skrundā, bet pat šoferītis nemudina uz prombraukšanu. Skanēja Austra tonakt bezmaz līdz austrai. Un manī ir kopības izjūta ar visiem šiem cilvēkiem. Austra ar Imantdziesmu, bet arī bez tām – vienkārši Austra. Mēs ap viņu kā dzelzs skaidiņas ap magnētu. Kādēļ? Laikam jau mācāmies būt jauni. Jā, ja paši nespējam, jāmācās no kāda, kurš prot būt jauns.
Ziema. Beidzies Austras koncerts Leļļu teātrī. Pusnakts. Kniebj sals. Universitātes studenti aicina Austru uz pankūknakti. Kaut kur Ķengaragā pankūkas ir saceptas. Mēs, pārējie, šaubāmies – ziema, nakts, sals, tālu. Bet Austra saka – braucam! Studenti, tā ap vieniem, apzvana draugus, un vēl bariņš klāt. Cits mācījies, cits jau gulējis, bet uz Austru – viens pat no Pārdaugavas atbrauca. Tonakt mēs atkal mācījāmies būt jauni.
Koncerts beidzies. Gaidām Austru viesnīcā. Nenāk. Kāds pavēsta – negaidiet! Austra aizgāja dziedāt Filoloģijas fakultātes studentiem. Viņi ļoti lūguši.
Neesmu Austrai prasījis, vai viņai viegli dzīvot. Ārēji šķiet – jā. Ir taču apziņa, ka tas, ko tu dari, jaunatnei nepieciešams. Bet varbūt tieši otrādi – grūta ir šī nepieciešamības apziņa. Tā nu reiz tu esi sākusi, un visi tevi pieraduši redzēt labā garastāvoklī, visi grib piedalīties ne tikai dziesmā, bet tevī pašā. Bet iespējams, ka Austra Pumpure piedalās tajos cilvēkos, ar kuriem viņa ir kopā. Tad tā ir abpusēja piedalīšanās.
Es šīs rindas rakstu Austras Pumpures jaunās programmas pirmā koncerta gaidās. Šķiet, ka visas dziesmas, kuras viņa dziedās, esmu jau dzirdējis, bet sajūta, kā pirms svētkiem, kā pirms nozīmīga notikuma paša dzīvē. Tā tam arī jābūt, jo es, tāpat kā pārējie, būšu šā notikuma līdzdalībnieks. Mēs visi iesim piedalīties.
Tas būs sākums jaunai koncertu sērijai. Ar iepriekšējo programmu Pumpure koncertēja apmēram pusotra simta reižu. Koncertēja un domāja par jaunām dziesmām. Dažas Imants Kalniņš tieši viņai uzrakstījis. Bet jau tad, pirmās programmas laikā, Austra domāja tālāk. Bieži esam ar viņu runājuši par to, ko varētu. Un pirmkārt jau tautasdziesmas. Austrai ir tādas – dzimtajā Rucavas pusē noklausītas, daudziem nezināmas. Tautasdziesmas nav tikai Pumpures pienākums vien. Šķiet, katram dziedātājam vajadzētu meklēt savam repertuāram kaut ko no maz zināmas folkloras.
Un vēl pēckoncertu stundās izlolota doma – ir daudz jauniešu, kuri paši sacer dziesmas un dzied tās ģitāras pavadījumā. Man grūti spriest par šo dziesmu māksliniecisko līmeni, bet es tās klausos daudz labprātāk nekā platēs un radiofonā ierakstītos pašmāju un importētos šlāgerus. Austra domā mēģināt kādā vakarā plašākai auditorijai padziedāt to jauniešu dziesmas, kuri varbūt nekad nekļūs par komponistiem.
Būs koncerts, un cilvēki piedalīsies dziesmā. Atkal Austras Pumpures rosināti, viņas mudināti.
Raksta autors: Andris Bergmanis
Avots: “Padomju jaunatne”
Datums: 1979. gada 22. septembris