Lielu daļu no tā, ko viņa dzied tagad, viņa arī dziedāja pirms pieciem, desmit un piecpadsmit gadiem. Viņai nav jākaunas, jo vienmēr izvēlēts tāds repertuārs, kas skanējis pāri politiskajai konjunktūrai, valdību un tās kursu maiņām.
Nu jau trešo gadu Rīgas Tehniskās universitātes studentu klubā, bijušajā Anglikāņu baznīcā, saiets Austrasbērni. Jau trešo gadu tieši Austrasdienā – 5. martā – ar turpinājumu nākamvakar 19.00. Abas kopāsanākšanas oficiāli sauksies par koncertiem, bet visi, kas nāca uz Anglikāņiem iepriekšējos divos gados, zina, ka tie nav koncerti tradicionālajā nozīmē. Pirmajā Austra muzicē saviem domubiedriem līdzdziedot, un katrs no zālē sēdošajiem vai stāvošajiem varēs pasūtīt savu dziesmu. Nākošajā dienā dziedās tie, kuri kādreiz ar Austru Pumpuri kopā dziedājuši, bet nu kļuvuši vairāk vai mazāk pazīstami Latvijā.
Man, kā Austrasbērnu bīdītājam uz skatuves, tie vienmēr bijuši grūti vadāmi koncerti. Ievai Akuraterei parasti gadās kāda ķibele ar atkļūšanu no Mežaparka. Arnis Miltiņš aizelsies un aizdziedājies ierodas no Versijas koncerta. Juris Hiršs nāk no Kabatas ar kaut ko kabatā, jo viņam tieši 6. martā paliek par vienu gadu vairāk. Agita Kaužēna līdz pēdējam brīdim ar savu māsiņu* nevar vienoties par to, kuras dziesmas izpildīt. Tad, kad esmu izrēķinājis, ka koncerts beigsies tieši 1.00, ierodas Anta Eņģele, un es zinu, ka klausītāji viņu no skatuves nelaidīs prom vismaz līdz vieniem un divdesmit minūtēm. Andris Mičulis brīdi skaņos savu kokli, un man pa to laiku būs jārunā. Silvija Silava nervozēs, ka viņai jāskrien mājās barot bērniņš, bet Valdis Atāls būs ar mieru dziedāt visu nakti, jo pēdējais vilciens uz Cēsīm jau būs aizgājis.
Un tomēr – šajā Austrasbērnu neorganizētībā ir kaut kas tik mīļš, ka klausītāji nebūt neprotestē par to, ka iepriekš netika izziņota strikta koncertnorises kārtība, un bieži vien dzied pat līdzi.
Tātad visi bijušie un esošie Austrasbērni tiek aicināti 5. martā 14.00 sadziedāties. Klausītāji gan tikai vakarā – septiņos. Biļetes, kā vienmēr, pie Tijas Anglikāņos nopērkamas dienas trīs iepriekš.
* visticamākais, domāts, “māmiņu”, jo Agitai nav māsas, bet bieži bija koncertos ar savu māmiņu.
Raksta autors: Andris Bergmanis
Avots: laikraksts “Diena”
Datums: 1991. gada 1. marts