Dodoties uz Austras Pumpures koncertiem, savu vienaldzību atstājiet mājās, darbā, aiz teātra, baznīcas vai koncertzāles durvīm. Var jau būt, ka viņas dziedātās dziesmas zaudējušas daļu no sava asi politiskā satura, taču pacelt balsi pret cietsirdību, saltu aprēķinu un nekaunīgu stulbumu varam vienmēr. Vismaz reizi gadā šī, trauslā sentimenta puķe, jāaplaista!
5. martā, kad savu vārda dienu svinēs visas Austras, „Ave Sol” koncertzālē skanēs nu jau desmitās Austras dienas. Visus septiņus desmitus Austrasbērnu kopā nesasaukt, bet daži jau sāk pulcēties…
Tijai Auziņai šķiet, ka viņa Austru pazinusi vienmēr – viņas koncertos Mākslas darbinieku namā, Anglikāņu baznīcā, Leļļu teātrī sēdējusi kādā zāles kaktiņā un dungojusi līdzi. 1988. gadā Tija noorganizējusi pirmās Austrasdienas. Un tā katru gadu, kad ziemas saule sāk zaudēt kādu no saviem asajiem zobiem, zeme sāk griezties uz pavasari, Austra no Liepājas brauc uz Rīgu, lai pulcinātu ne vien savus skatuves bērnus, bet arī visus līdzdomātājus. Tija rūpējas par visu to, kas „paliek aiz kadra”, un pati palikdama tur. Pēc koncertiem dziedāšana turpinās.
Kad, saulītei lecot, izklīst pēdējie Austrasbērni, Tija aizslēdz teātra vai baznīcas durvis un jūt, ka pozitīvais lādiņš iegūts par visiem 200 procentiem.
ULDIS OZOLS ir viens no senākajiem Austrasbērniem. „Toreiz ikdiena bija pilna ar Raimonda Paula dziesmām, un vienīgā vieta, kur dzirdēt Imanta Kalniņa skaņdarbus, bija Austras Pumpures koncerti”, saka Uldis. 1981. gadā pēc kāda koncerta Uldim esot pieticis drosmes Austru sameklēt aizkulisēs, lai palūgtu dziesmu tekstus… Austra uzaicināja Uldi dziedāt. Par neaizmirstamiem kļuvuši koncerti, kad zāle bija stāvgrūdām pilna ļaužu. Arī pašiem Austrasbērniem katrs koncerts bija svētki. Pēc tam viņi pulcējās Austras viesnīcas numurā (Liepājā – dzīvoklī), lai dziedātu savas dziesmas, kuras tapušas koncertu starplaikos. Austra allaž savus bērnus mudinājusi rakstīt pašiem, un tagad var teikt, ka lielu lielā daļa no Latvijas kuplās folkmūziķu saimes savas ģitāras gaitas sākuši pie Austras. Arī Uldis Ozols raksta gan dzeju, gan mūziku. Viņš teic, ka dzejoļi un melodijas pie viņa atnāk pašas. „Tās nāk no augšas pie cilvēkiem. „Es esmu vienīgi transformators, kurš viņus pieraksta, būtībā pat autortiesības es nevarētu izvirzīt”, saka Uldis. Jau „Bilžu 92” folkkoncertā varējāt dzirdēt jaunās Ulda dziesmas ar Māras Zālītes dzeju. „Zemgales līdzenums dvēselei lidlauks”, dzied Uldis un teic, ka daudzas dziesmas nebūtu tapušas bez pazīšanās ar dvēseliski bagātiem ļaudīm Zemgales pusē.
„Austra mūs iemācīja sadzīvot kolektīvā, neizvirzot savas ambīcijas arī tad, ja reizēm esi par citiem pārāks”, saka Uldis. „Tev, jārēķinās ar grupu, kas uz skatuves būvē māju tieši tajā brīdī, citā koncertā būs atkal jauna māja, un tu esi tikai skrūvīte, nu labi – varbūt foršs ķieģelis šai kopīgajā ēkā un vairāk nekas.”
Dziesmas AGITA KAUŽĒNA sāka sacerēt jau agrā bērnībā, aizbraukusi uz laukiem, viņa tās likusi klausīties visām tantēm. Pie Austras divpadsmit gadīgo Agitu aizvedusi mamma. „Viņa bija nopirkusi biļetes uz koncertu, bet man tik ļoti negribējās iet. Nevarēju iedomāties, kas tas ir”, stāsta Agita. Taču – pēc koncerta viņa ņēmusi mammu pie rokas un abas devušās aizkulisēs. Ģitāru spēlēt Agita jau mācējusi, viņa apmeklēja mūzikas skolu: kā gāja, tā arī palika, neizlaižot nevienu koncertu… Vēlāk tīņu gados tapa it kā bērnišķīgas dziesmiņas ar Māra Čaklā vārdiem, kuru nopietnais saturs Agitai atklājās tikai vēlāk. Komponēt Agita nav beigusi vēl šodien, kur nu – viņa kļuvusi par īstu profesionāli, jo Mūzikas akadēmijā viņa kompozīciju studē jau maģistrantūrā. Agita raksta ne tikai nopietnus simfoniskus skaņdarbus, bet arī dziesmiņas bērniem, – tās sakopotas grāmatiņā „Princesīte un bruņinieki”. Lai gan Austrasbērnu sniegums ar katru gadu kļūst arvien profesionālāks, nelabvēļi viņiem allaž pārmetuši pārāk tautisku dziedājumu. Bet augstajā skolā iegūtās zināšanas un prasmes Agitai nav traucējušas uzstāties kopā ar varbūt mazāk izglītotiem „brāļiem un māsām”. „Tā ir pavisam cita lieta”, saka Agita. Tieši 5. martā, kad notiks pirmais Austras dienu koncerts, Mūzikas akadēmijas studenti dosies uz Rēzekni, lai tur atskaņotu Agitas Kaužēnas skaņdarbu klavierēm četrrocīgi. Taču Agita būs kopā ar Austru – uz „Ave Sol” skatuves.
„Man Austras dziedātās dziesmas trāpīja pa īstam”, saka ARNIS MILTIŅŠ. „Biju uz viņas koncertiem Mākslas darbinieku namā. Redzēju viņu nākam lejā pa kāpnēm – tāds hipija tips taisniem, gariem matiem, bet pieiet klāt neuzdrošinājos”. Liktenis viņus saveda kopā pēc gadiem diviem, kad Anglikāņu baznīcas pagrabiņā tikai izdzerts kvantums kafijas un uz rīta pusi notika vienošanās par kopīgu koncertēšanu. Tā dzima iecere par sesto Austras programmu, kurā vajadzēja ietilpt tam visam, ko nedrīkst skaļi dziedāt. – „asi politiskas un dažādas rupjības pakāpes dziesmas”. Viss beidzās tik skaisti un piepacelti, ka šķiroties Arnis pat nepaņēma Austras telefonu.
Dziesmas Arnis sāka rakstīt jau skolas laikā, pirmā bija ar ļoti sentimentālu un filozofisku saturu. Pie Austras Arnis aizvedis vēlāk tik pazīstamus dziedātājus kā Eināru Vītolu – nākamo „Tip Top” solistu, Egilu Siliņu, kurš nu jau pārcēlies uz Vīnes operu, un Silviju Silavu.
„Ne vienmēr esmu piekritis tam, ko dara Austra, dažkārt par viņu domādams pat ļoti asi, un viņa droši vien par mani arī. Bet ir viena lieta, ko no viņas var mācīties, – tas ir suģestējošais maģijas moments, ko viņa spēj panākt.” Arnim bijusi iecere savākt materiālu raidījumam par Austru, kurā viņa atklātos ar visām savām cilvēciskajām vājībām, bez pierastās glorificēšanas. „Jā, dažkārt Austra var būt nesaudzīga, kašķīga, aizvainojoša – kā jau dažkārt kāds no mums. Bet mēs viņu mīlam un tā ir bauda būt tādas personības klātbūtnē”, saka Arnis. „Uldis Ozols ir ierosinājis, ka Austrai vajadzētu piešķirt Trīszvaigžņu ordeni, arī es esmu ar abām rokām „par””.
Nevienam nav noslēpums, ka Austra Pumpure ir aktīva esperanto kustības dalībniece. Arī daudzi viņas skatuves bērni ir apguvuši šo starptautisko valodu un, ja ne vairāk, tad tajā padziedāt var. Esperanto valodā visur pasaulē tikai izdziedātas gan Imanta Kalniņa, gan tautasdziesmas. Uz kādu Austrasbērnu mēģinājumu LAINI LIGERI aizveda tante (arī pārliecināta esperantiste).
Taču Lainei pirmais mēģinājums beidzās ar pirmo koncertu, jo Austra, novērtējusi, ka Laine ir gana labi ģērbta, teica: „Tu kāpsi uz skatuves”. „Meldiņus aptuveni jau zināju, ar vārdiem tā pašvakāk – skatījos Austrai mutē un mēģināju dziedāt līdzi”, stāsta Laine. No zemletes dabūjusi ģitāru, Laine pa naktīm mācījās spēlēt. Māmiņa nāca bārties, uz rīta pusi pirksti gan bija tulznās. Koncertējot kopā ar Arni Miltiņu un Helviju Stengrevicu, dažas dziesmas tapušas arī pašai, bet citreiz apgaismības mirklis esot tik īss, ka Laine nepaspējot nemaz līdz ģitārai aizskriet un dziesmu pierakstīt. Taču dziesmiņai „Pa ceļu iet maz rūķītis ar rozā bikšelēm” ir paveicies – to zina daudzi Latvijas bērni.
Esperanto Laine nu jau paspējusi aizmirst, bet Austrai ir uzticīga. No Austras Laine mācījusies savu vienaldzību atstāt aizkulisēs un dziesmā piedalīties visa. „Katrs sevi mēģina izdziedāt savādāk, es to daru ar acīm”, saka Laine.
Raksta autors: Sandra Landorfa
Avots: “Rīgas Balss”
Datums: 1998. gada 26. februāris