…dažreiz viņi uz skatuves mijas arī ar ģitārām, bet labāk tomēr paliek katrs pie savas, jo ir tik ļoti spuraini un dažādi – Arnis Miltiņš, Antra Eņģele, Inta Pauļuka, Agita Kaužēna, Laine Ligere, Uldis Ozols un vēl daudzi citi, kurus Austra Pumpure ilgus gadus sauc par savējiem, jo audzinājusi tos ne tikai muzikāli, bet arī dvēseliski.
Tikko kā izskanējušas kārtējās Austras dienas „Kabatā”, bet pirms Austra Pumpure devās atpakaļ uz Liepāju, kādā tumšā, bet ne ļoti klusā „Kabatas” nostūrī uzreiz pēc Imanta Kalniņa dziesmu koncerta notika saruna.
– Sajūta pēc koncerta katru reizi ir citāda – vai arī pie visa jau pierasts?
– Nē, īstenībā katrs koncerts ir savādāks, un arī sajūta pēc tā katru reizi cita. Ja man būtu prasīts pirms šī koncerta – kāds tas būs, kādas dziesmas dziedāsim – , nevarētu atbildēt. Manā repertuārā ir 150 Imanta Kalniņa dziesmas, bet vienā vakarā varu izdziedāt kādas 30! Teiksim, es nezināju, ka šo koncertu beigšu ar patriotiskajām dziesmām – tās ir Imanta Kalniņa 90. gadu dziesmas, kuru vārdu autors ir Leonīds Breikšs, Andrejs Eglītis, Olafs Gūtmanis.
– Jūs vairāk iespaido publika vai pašu iekšējais noskaņojums?
– Es nezinu, no kurienes manī rodas nojauta, ko vajag. Vispār es zinu, kas tas ir, bet nevaru pateikt. Koncerts parasti izveidojas pats, dažas dziesmas man pasaka priekšā.
– Sanāk, ka esat lieli profesionāļi, ja uz skatuves spontāni vara veidot repertuāru?
– Ir jau grūti, agrāk vairāk bijām kopā – koncerti bija biežāk, vairāk samēģinājām. Daudzi sanācām kopā bez mēģinājuma – zinām tās dziesmas un dziedam. Nav tā, ka visi varam tikties Liepājā vai Rīgā.
– Tās ir materiāla rakstura problēmas?
– Jā, jo man savu mūžu nav bijis sponsoru. Daži no maniem bērniem mēģināt un dziedāt brauc, ja ir – par savu naudu, ja nav – „pa zaķi”. Katrs ziedo arī daļu sava brīvā laika, jo visi kaut kur strādā. Sanāk, ka viņi ar savu darbu un talantu sponsorē pasākumu. Bet tāda atsaucība, saskaņa, kas šodien bija zālē, klusums, kādā mūs klausījās, mums ir kompensācija, ko nevar nopirkt par naudu. Man ir brīnums, ja jūtu, ka zālē mani saprot.
– Klausītājs to 10 gadu laikā ir mainījies?
– Tikpat jauns. Jūs taču redzējāt, ka bija pilna zāle jaunatnes? Tātad mūsu publika nav novecojusi, arī atmosfēras ziņā nav nekas citāds.
– Jūsu dziesmas tikpat aktuālas arī šodien.
– Jā, jo nekas jau nav mainījies.
– Jūsu rindās nāk klāt arī pa jaunam Austras bērnam.
– Patiesībā, jā. Arī Liepājas Skolotāju namā tagad vadu bērnu grupiņu.
– Vai Imants Kalniņš jums uzticēja savu Kristianu?
– Tā ir. Puika pats apzinās savas kļūdas un braukšot pat uz Liepāju mēģināt. Šodien uz koncertu bija atnācis ar mammu.
– Ne vienu vien bērnu jums atvedušas māmiņas?
– Jā, tā bija arī ar Agitu Kaužēnu, tagad viņa pati ir liela māksliniece – šogad beigs konservatoriju, grāmatiņa iznākusi. Savulaik arī viņu mamma atveda uz koncertu pie manis. Visa gudrība jau ir viņos pašos. Man tikai viņi jāpamodina, lai var strādāt paši.
– Jūsu bērni ir tik dažādi…
– Ir lietas, kas mūs vieno, bet katrs tomēr esam pats par sevi. Mūs nevar sajaukt. Es necenšos viņus audzināt, lai viņi būtu līdzīgi man. Bērniem mēdzu teikt: „Tik smuki, kā es, jūs nekad nevarēsiet nodziedāt, bet labāk gan.” Un viņi visi, patiesi, var labāk par mani, katrs ir personība, tāpēc negribu viņus nonivelēt, bet gan atmodināt viņos gribu strādāt, ar patiku veidot sevi. Visi mani bērni kaut ko mācās, domā un meklē. Tādi neblandīsies pa ielām. Mūs visus vieno nopietna attieksme pret dziesmu un dzīvi.
– Cik Austras bērnu vispār ir?
– Vai, nemaz nezinu, vajadzētu saskaitīt.
– Vai ir tādi, kurus redzat tikai vienreiz gadā?
– Pēdējā laikā – jā. Bet daudzi atbrauc pie manis uz Liepāju un padzīvot kādu nedēļu. Tad mēs dziedam visu dienu.
– Sava prieka pēc?
– Arī, bet mums tas prieks apvienojas ar mācībām, citreiz strādājam no desmitiem rītā līdz septiņiem vakarā.
– Ja ir ieguldīts tāds darbs, tad var arī improvizēt…
– Jā, apakšā jābūt skaidrībai. Šovakar riskēju dziedāt arī nesamēģinātās dziesmas, bet koncertos mēs tādus eksperimentus neatļaujamies. Austras dienas drīzāk ir festivāls, uz kuru var atnākt jebkurš, kas kādreiz bijis kopā ar mums, un nodziedāt. Ja mūs uzaicinātu koncertam, mēs gatavotos daudz rūpīgāk un savu repertuāru noslīpētu.
– Agrāk jūs Rīgā varēja dzirdēt biežāk.
– Tās nebija Austras dienas, tie bija koncerti. Man ir bijuši pat 10 koncerti pēc kārtas, tos rīmēja Liepājas teātris. Tagad teātris mani sūtīt koncertos vairs neriskē, jo uzskata, ka izdevumi ir lielāki par ieņēmumiem. Arī pats Liepājas teātris kādreiz brauca viesizrādēs pa visu republiku, tagad – ļoti reti. Tādēļ arī mēs braucam tikai tur, kur mūs aicina. Es paņemu savu ģitāru un atbraucu pati par sevi. Man trūkst menedžera, kas visu noorganizē. Bet mēs esam formā un varam dziedāt.
– Kā tas viss sākās?
– Es strādāju Liepājas teātrī muzikantu bedrē kopā ar Imantu Kalniņu, mācījos viņa dziesmas. Toreiz Oļģerts Kroders, Andrejs Migla un citi kolēģi mani „izgrūda” uz skatuves…
– Kā rit jūsu dienas Liepājā?
– Ar Liepājas teātra aktrisēm uzvedam folkloristisku izrādi, viena programma ir gatava, otra top. Ar bērniem joprojām strādājam arī pie Imanta Kalniņa dziesmām, ir doma sagatavot arī esperanto programmu – klasiku un pasaules tautu dziesmas. Arī Imanta Kalniņa un tautasdziesmas ir tulkotas. Tā mēs arī sevi propagandējam pasaulē.
– Kur ņēmāt esperanto repertuāru?
– Pasaulē ir ļoti daudz šo dziesmu un ansambļu, kuri tās dzied. Arī Latvijā ir savi tulkotāji.
– Esat braukājuši apkārt pa pasauli.
– Jā, esam bijuši Spānijā, Polijā, Vācijā, arī Kopenhāgenas kultūras festivālā. Mēs braucam tikai tur, kur mūs sponsorē – apmaksā ceļa un citus izdevumus, neesam tik bagāti, lai varētu aizbraukt paši. Šogad, cerams, aizbrauksim vismaz līdz igauņiem, tur būs folkloras pasākums.
– Jūs esat ko spēlējusi arī uz skatuves?
– Lomas izrādēs man nav bijušas. Ļoti daudz esmu dejojusi „Zaļajā pļavā” un „Skroderdienās „Silmačos””, iestudējusi dejas. Teātrī esmu bijusi visu mūžu – gan uz skatuves, gan bedrē, gan aizkulisēs.
– Vai Liepājas publika atšķiras no rīdziniekiem?
– Publika visur ir vienāda – vienalga, vai dziedam Polijā vai Vācijā. Berlīnē koncerta laikā mums visa zāle dziedāja līdzi, bet pēc tam cilvēki nāca klāt un ķērās ap kaklu. Polijā pēc koncerta tāpat kā te – plaudēja un negribēja iet mājās. Īstenībā visi cilvēki uz zemeslodes ir vienādi. Tāpēc mūs nebaida kaut kur aizbraukt, jo tādu, kuriem nepieciešama vienkārša dziesma, pasaulē ir ļoti daudz. Ir cilvēki, kuriem patīk opera, citi to nevar ciest. Bet es neesmu vēl satikusi tādu, kam nepatiktu vienkārša dziesma.
– Vai viss vienmēr ir gājis gludi?
– Nebija jau tik gludi, aizrādīja mums un aizliedza. Tautasdziesmas skaitījās vēl kaitīgākas par Imanta Kalniņa dziesmām. Bet mēs speciāli acīs nelecām, un tos vārdus, ko dziedājām, savējie saprata. Ar labestību cilvēks paliek labāks. To saprotam mēs visi.
– Tas ir tas kopīgais.
– Liekas, ka pasaules uzskats.
– Ideālisms.
– Arī.
Raksta autors: Sandra Landorfa, Māra Drēziņa
Avots: “Rīgas Balss”
Datums: 1997. gada 4. aprīlis