Novakare. Gaismas un tumsas cīņa. Pie kultūras nama viens pēc otra piebrauc autobusi. No tiem izbirst smaidoši jaunieši no tuvējām skolām, uz brīdi muguru atliekušie lauku saimniecību ļaudis. Simts? Vairāki simti? Kas saskaitīs? Kultūras nama durvis neaizveras ilgi. Nāk arī kājām. Nāk pilsētas kultūras un izglītības dzīves virzītāji, skolotāji, darbā nogurušie ārsti, kas ikdienas rūpes atstājuši aiz baltā galdiņa poliklīnikā vai slimnīcā. Nāk skolu jaunatne, darba ierindnieki. Nāk un nāk… Cik viņu? Pie ieejas nav ESM. Koncerts. Tikšanās ar dziesmu. Jauniešu estētiskā audzināšana. Kultūras nama durvis lēni aizveras…
Pieeju pie kases.
— Cik biļetes pārdevāt? — ??? Divciparu skaitlis? Pilsētā ar 11 vai 12 tūkstošiem iedzīvotāju? Dziesmai taču valodas barjeru nav.
Lai gan kādu reizi, kad bija simfoniskais koncerts, mūziķu salasījās vairāk nekā klausītāju. Kāpēc uz Ludzu nebrauc teātri, ansambļi?
Liepājas teātra darbinieks: “Citur, pat tuvu pie Rīgas, vienā vakarā bija 700… Varbūt pie jums viesojas daudz slavenāki ansambļi?”
— ???
Sadrūmis dodos zālē. Krēsli tukši. Nemierīgi. It kā ko gaidot. Kāpju augšā. Jā, tur ir bariņš entuziastu. Vai simts? Varbūt.
Vakars. Gaismas un tumsas cīņa. Kas uzvarēs? Varbūt dziesma?
R. Kārkls
Nāc, dziesma! Es paiešos tev pretī.
18. marta vakarā pie ludzāniešiem nāca Austras Pumpures dziedātās Imanta Kalniņa dziesmas.
Sveču gaismas pielieta kultūras nama mazā zāle. Sieviete ar ģitāru rokās un klusums. Klusums pirms dziesmas.
Austra Pumpure mūs ieved Imanta Kalniņa pasaulē. Tā ir arī Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Leona Brieža, tā ir arī Austras Pumpures pasaule, dziļa un patiesa. Te “dzintara latvieši krogos sēž”, “bet saknes vējš neizplēš”, te no jūras iznāk astoņkājis un “visai glumo bandai vāks”.
Dziesmā skan jautājums: “Tie, kas rāpo, tie, kas lido, kas jūs esat?”
Jāatbild ir katram sev pašam.
“Mīlestība divreiz neatnāk…” Bet šovakar Austras Pumpures dziedātajā dziesmā tā atnāk vēl un vēlreiz, jo kultūras nama mazajā zālē sēdošie lūdz, viņi pieprasa, viņiem vajadzīga dziesma.
Austra Pumpure neatsaka, viņa ved mūs līdzi savā mīlestībā uz dziesmu.
Vai tad patiešām pulkstenis jau noskaitījis veselas simts divdesmit minūtes? Divas stundas bez pārtraukuma skanējusi dziesma.
Koncerts beidzies, bet palikusi vēlēšanās dziedāt. Tie, kuros šī vēlme radusies, neaiziet. Skan kopīgi dziedātas dziesmas. Mēs esam kļuvuši bagātāki. Bet vajadzēja taču tik maz. Vajadzēja tikai paieties pretī. Pretī dziesmai.
M. Kārkla
“Nezinu, cik ilgi manī paliks patīkamais iespaids, bet pagaidām nekādas agrāk un pašreiz dzirdētās estrādes dziesmas nespēja mani sasildīt tā, kā to varēja A. Pumpure, I. Kalniņš un tautasdziesma.”
G.Čigāne
Ludzas vidusskolas 8.c klasē
“Izdedzis dziesmu ugunskurs, bet ogles kvēlos. Varbūt visu mūžu. Dziesma, mirkļi ar tevi kopā bija brīnumaini.”
I.Bojāre
Ludzas vidusskolas 8.c klasē
“Mūsu priekšā nostājās sieviete, par kuru mēs nezinājām gandrīz neko. Bet izrādījās, ka tā bija cilvēciska, balta dvēsele, kura pauž savu attieksmi pret dzīvi tieši ar dziesmu, kurā savukārt ielikta dzīves morāle, dzīves jēga.”
I.Vabale
Ludzas vidusskolas 11. klasē
“Koncerts saviļņoja. Kaut vēlreiz kaut ko tādu varētu klausīties Ludzā!”
A.Jakupāne, internāta aukle
“A. Pumpures dziedātā dziesma – tā ir sirsnība, iejūtība, vienkāršība, saviļņojums.”
Ņ.Maksimova, skolotāja
Raksta autori: R. Kārkls, M.Kārkla
Avots: “Par komunisma uzvaru” (Ludza) , Sestdienas lappuse
Datums: 1983. gada 26. marts